Veloturisms

Beidzot ierados tikšanās vietā pie Salu tilta, šķiet Lucavsalā, šķiet visi uz mani gaidīja, šķiet Ivo atkal grauza banānus. Pasūdzējos Ginčam par Nexusa ātrumiem, bet negribēju, lai šis atpūtas braucienā atkal strādā un smērē rokas. Tomēr jutu mierinājumu, kad šis apgrieza ričuku kājām gaisā. Izrādījās nav iespējams ātrumus noregulēt, jo atmečkas nav redzamas, kamēr bremzes nav pietiekoši padilušas. Taipat brīdī Ginča apgrieza ričuku atkal uz kājām un es kaut ko sapratu. Visi man jautāja, kur ta Karīna. Es atbildēju, ka nebūs, jo slima. Bet, ko es sapratu - ka neesmu absolūti neko paņēmis līdz - ne telti, ne guļammaisu, ne drēbi, ne paiku utt. Nedomāju likt atkal visiem gaidīt, kamēr aizbraukšu mā un atpakaļ, kas aizņemtu vairāk kā stundu. Pietam Raiča, saskatījies turpat kaut kādas bildes, kur es ar Andžu pie diezgan iespaidīga ūdenskrituma tepat netālu no Rīgas, gatavs tūlīt pat kustēt uz priekšu.

Nezodz!

Atstāju ričuku ar mīkstu riepu pie Saules Akmens. No augšstāva redzu, kā to aizstiepj. Metos pakaļ. Sev par brīnumu panāku Vantiniekam pusē. Pie pašas muguras, man iekaucas rācija, nogriežu klusāk, lai garnadzis mani nemana. Un lecu šim mugurā. Nogāžu gar zemi tā, ka kauli vien pāri paliek. Dispečera balss rācijā kaut ko jautā. Es saku, ka nav mana diena, ka mīkstais, ka ričuku nospēra, bet jau atguvu, vienīgais policiju vajag izsaukt.
Tā ziemu un vasaru stāvēju pie tā pimpa pīšļiem, cenšoties sazvanīt varas iestādes. 02 nesavienojās. 112 kāds piedzēries opis (ap gadiem četrdesmit) murmulēja. 911 nespēju uzspiest, jo garāmgājēji traucēja. Tie nezināja, ka zem sniega ir pēdas un kauli. Viņi sabradāja notikuma hronoloģiju. Es sāku uztraukties, ja policija atbrauks, izskatīšos vainīgs.

Monumentāls prezis.

Izbraukums pie dabas. Zāle, krūmi zaļi, koku lapas zaļas. Ezers zils. Liela telts. Teltī uzpūsts matracis. Oz zem guļammaisa gatavojās ieplūst draudzenē. Es aizdevu prezervatīvu. Viņš pateicās. Andrejs jau labu laiku klusu lēkāja iekš to savējo, arī zem guļammaisa. Mēs ar Jeruzalemi gan neko tādu citu klātbūtnē neatļāvāmies, bet viņa tāpat slēpās zem guļammaisa. Oz pamatīgi ņēma viņu uz pilnu krūti - matracis mūs meta gaisā. Ar kāju aizķēru viņu guļammaisu, pacēlu augšā līdz ar sevi. Meitene liekas ļoti sakaunējās. Es ļoti atvainojos. Sapratis ka līdzsvaru nespēšu turēt, aizgāju līdz ezeram. Plunčājos, Oz atnāca, nopūtās un izsvieda ļungano gumiju pilnu ar baltiem puņķiem ezerā. Es ieraudzīju vēl arī citas ļunganas gumijas peldam pa ūdens virsu. Ar kājām aizšļakstīju tās prom, neklausoties Oz lūgumā pārstāt, jo šie speciāli metot vienu viet, lai celtu tādu kā mazo kulturālo piemiņu. Man taču tas bija pretīgi. Es nedusmojos, bet likās ka degunā ir sperma. Labi, ka Jeruzaleme neredzēja.

Skanste liesmās.

Galvā skan tāds pieņēmums "ja sapnis ilgu laiku kavējas atmiņā, tas beidzot jāuzbaksta". Jebšu jāsaliek pa burtiem.

Veroties vaļā Skanstes Augstceltņu durvīm, esmu viens no pirmajiem apmeklētājiem, kas tur sper savu soli. Daudz neprātojot, pa taisno uz liftu. Jādodas augšup. Liftā neesmu viens, bet piebāzts arīdzan nav. Ātrums jūtams varens (pirms gulētiešanas lasīts raksts Ilustrētajā Zinātnē par pasaulē ātrākajiem liftiem pasaulē augstākajos debesskrāpjos). Bez lieka trokšņa un gatavošanās lifta kabīne sāk kratīties un spēji šūpāt. No bailēm mutes mēmas. Arī gaisma bēg, iespējams, baiļu dzīta. Dzīve gar acīm nepaskrien, bet ļauju tai skriet prom kā vējā, jo cīnīties pretim nāvei rokas nolaižas. Velti padodos - lifts nenoslīd pretim sadursmei, tas apstājas. Durvis pus paveras, acīm pavēršas tukšs stāvs. Izspraucos laukā no lifta telpā bez sienām, tikai balstiem un logiem, kas sliecas no grīdas līdz griestiem. Pie loga paveras sarkanīgi apokaliptisks skats. Ņemos ziņot rācijā par notikušo un notiekošo.

Tik jauks pāris.

Savi čuvaki bezjēdzīgi tusējām Rīgas kīnostudijas kāpņtelpā (vismaz ļoti līdzīgi). Lifts pa vidu trepēm darbojās. Nāca jauna meitenīte ar jaunu puisīti. Mēs viņus pieklājīgi palaidām garām, tikai veltot nenolaistus acu skatienus. Viņi iekāpa liftā un brauca augšup. Mēs nenocietāmies un uzskrējām pa trepēm puiku mazliet pabaidīt, bet meitenei šādus tādus dzīvnieciskus komplimentus izteikt. Pašam jau riebīgi sāka palikt un kāds vēl pačukstēja, ka meitene zem svārkiem nav uzvilkusi biksītes. Paspēju vēl aiz stūra saķert viņu aiz rokas un pavilkt atpakaļ. Puikam pateicu, ka es tik bišķ ko pateikšu un viss. Šai atvainojos, novēlēju jauku vakaru un uz vaidziņa nobučoju. Abi jau pagriezāmies un pirmos soļus paspērām, kamēr es domāju, ja jau viņa tik paļāvīga bija, tad jāsabučo vairāk (un laikam tomēr šajā brīdī kāds pačuktēja par biksīšu nebūšanu, tiešā nozīmē). Paķēru vēlreiz viņas roku. Šoreiz puikam teicu, ka var soļot tālāk, jo šī reize var ievilkties. Un tik tiešām tā arī notika. No vaidziņa līdz lūpiņām, no bučiņām līdz skūpstiem, un vēl vairāk - roka taustījās zem svārciņiem. Biksīšu patiesi nebija. Nosēdināju šo uz trepēm un piesūcos bezgaršīgajai kājstarpei. Likās mazliet savādi, bet nebaidījos pamosties. Droš nemaz nebij laika par to domāt, jo prātu aizēnoja tas, kā viņas kāju muskuļi un vēderprese labpatikā saspringa.