Vasaras brīvlaiks ziemā.

Kaut kur uz Zveiča pusi, laikam, sēdējām uz tādas kā būdiņas jumta. Īstenībā, laikam, zinu, kas tā par būdiņu – senos laikos ar seniem klasesbiedriem braucām uz jūru, kur es sēdēju uz būdas, vietām bija sniegs, bet vispār jau pavasaris. Sapnī gan īstāku, sasalušāku, piesnigušāku ziemu neatrast, laikam. Tad nu sēžam uz tā jumta, tiesa ne jūras krastā, bet nojauta saka, ka jūra ar nebij neko tālu, un vērojām manu nodarbošanos, tā būtu, radiovadāmā automobīļa vadīšana. Kas tie tādi mēs nevaru pateikt, bet mazītiņo auto tālu aizvadīt nepadevās – slīdēja ka atpakaļ pa ledu un tipa kalniņu.

Kādreiz jau arī apnīk un mēs sēdējām, laikam, stacijā. Nu jau padaudzāk cilvēku. Un te es atceros dažus – Oz bij kaprīz, kas izraisīja problēmas alus iepirkšanā un vēl bij, laikam, osīts, bijušais skolas biedrs, kurš rakstīja vārdus un jautāja man un es bļāvu „GUNCIJS”, kas tika atzinīgi novērtēts ar „o jā jā”. Tad pamanīju, ka tomēr notiek kauc kāda kustība uz veikala pusi. Laikam, Šņibīts ar Aneti gāja, kurām tad es paskrienot pievienojos. Pa paskrienot laiku vel Oz gribēj, lai iepērku arī iekā viņā, bet es „smp!”

Galvenais jau, ka ziema!