Kamēr visi nosoda, draud un diskutē par viņu, es ņemu un sapņoju.

Nu kā vienmēr rakstīšu visu pēc kārtas un centīšos nesteigties notikumiem priekšā. Varētu jau, bet nē nē...

Viss sākās kaut kādā backstage tipa telpā: gaišā, mazā, izremontētā, ar vienu galdu, vienu dīvānu, ejām uz visām pusēm. Bet es, viņai tikai cauri ejot, no kāda cenšoties aizbēgt, vai drīzāk paslēpties, izeju laukā uz āra pusi, kur ir tāda kā skatuvīte. Protams, neesmu viens. Tur spēlē mūziku un viens džeks mikrofonā dzied vai izklaidē publiku. Viss ir iekārtots zem milzu nojumītes, vēl lielākas kā Doma laukumā vasarā tur tās smirdīgās alus teltis. Pati skatuvīte ļoti šaura un apmēram 3m augsta (Ja kāds vakar (ceturtdien 17.02.05) skatījās „CSI”, tad lai iedomājas tās trepes, kas bija kabeļtelevīzijas vilcējā mājā). Stāvēju es uz tās skatuvītes un skatījos uz publiku, kas bija sasēdusies kādus 20m tālāk. Starp skatuvi un publiku staigāja kādi daži cilvēki. No tiem ievēroju vienu, kas nāca klāt pie artistiem. Tūlīt arī solists nogāza dēli, kas bija atstutēts pret skatuvi. Pats arī centās pacelt, kas sanāca ļoti veikli – ko līdz vaidzēja pacelt dēli, skatuve bij kādus 20cm zema (Nu tas tā, kā jau sapnī). Tiesa pēc tam tāpat dēlis atkal nokrita.

Trolejbuss, pakaļgals, skats uz aizmuguri, redzu divus džekus. Uz visu skatos ļoti aizdomīgi, bet nenojaušu nekādu sazvērestību, vai afēru. Trolejbusa maršruts ir interesants – brauc pa Dzērbenes ielu, kas ir kādas reizes piecas garāka padevusies (Nu kas zin... pēc dažiem gadiem varbūt tiešām viņa izpletīsies un tur sāks kursēt trolejbuss?!?! btw koki jau tur ir, tikai sapnī viņi bij garāki, lielāki, zaraināki). Garo ceļu mērodams, trolejbuss sāk raustīties. Ir problēmas ar tām štangām... Īsāk – es kaut kādā veidā tiku pie pārspīlēti atbildīga pienākuma. Es biju tas, kas tagad ņemsies un savedīs visu kārtībā. Tagad es nezinu kā precīzi tas notika, bet es varu mēģināt paskaidrot, izmantojot „Matrix” ideju... proti sēdēju es tai pašā trolejbusā, bet (vot te nāk prātā paskaidrošanā izmantot telepātiju) ar domām es novēršu bojājumus. Darbs bij ar ļoti sīkām detaļām un ļoti augsti precizitāti, un lielu čakaru. Tākā esmu tik atjautīgs, atradu risinājumu. Neatceros ko tieši es sakniedēju, bet sakniedēju ar parasto veļas knaģi, un, lai viņs kārtīgāk turētos, pa virsu knaģim uzknaģēju otru knaģi „Dubults Neplīst” (te jāpiebilst atkal vakardienas „CSI” sērija - tas man atgādina epizodi novāktās sievietes bēniņos). Labs darbiņš bija padarīts godam. Atgriezos ar domām, saprātu un skatpunktu atpakaļ trolejbusā, jeb/vai savā ķermenī, jeb/vai realitātē (saprotams sapņa realitātē). Pēc šī varoņdarba man tika pievērsta nevaidzīga uzmanība un tādas pašas uzslavas. Tas nebūtu tas svarīgākais... Radās kontakts ar iepriekš pieminētajiem abiem džekiem, kas sēdējā pretī.

Beidzot bezgalīgais ceļojums nākotnes 16. maršruta trolejbusā bij galā. Cik sapratu, izkāpu pāris pieturas pirms savējās, jo viens no džekiem ātri kļuva par manu draugu. Devāmies tieši uz viņa māju. Mani nelika mierā aizdomas par kaut kādu sasodītu sazvērēstību. Necentos neko domāt, neko analizēt, meklēt kopsaucējus. Drīzāk ļāvos notikumu gaitai, gaidot atbildi, beigas, atrisinājumu.
Btw, džeks bija jaunāks par manīm, viņa personība nebija izteikta, sejas vaibstu nebija, acu skatiena nebija, viņa stils bij` nekāds – pelēks, skrandās tērpies – un visai nepamanāms.

Te ienācām džeka mājā. Māja nekāda īpašā - tīri mājīga, paveca, un tumša – bet nevaig iedomāties ko sireālu, tā nebūt nav. Es pagrozos (mājas plānojums gluži kā dzīvoklis, kurā agrāk daudz tika pavadīts laiks, bet sapnī tas man neienāca prātā. Jāatzīst ka šajā sapnī vispār tika maz domāts) un dodos līdzi džekam. Jamais mani ved pie saviem vecākiem, kas ērti iekārtojušies gultā skatās tv. Iepazīšanās diezgan neveikla. Brīdī, kad biju iegājis līdz pusei istabā, atskārdu, ka man mutē ir plūme, vesela, liela, zila plūme. Tas ļoti apgrūtināja izmantot spēju runāt un koncentrēties. Ar pilnu muti izsviedu tikai vienu vienūgu vārdu: „Labdien!” It kā jamie atbildēja man ar to pašu. Tālāk sazinājāmies tikai ar nesaprotošu acu skatienu, galvas mājieniem un uzsmaidīšanu. Mirkli skatīdamies vecākiem acīs un domājot kā ātrāk iztukšot muti, pamanīju ka džekiņa vairs nav istabā. Šis atstājis mani vienu ar saviem vecākiem. Izgāju no istabas, pagājos pa koridori, ievēroju trepes uz otro stāvu, negribēju lai izskatās pēc lozņāšanas, tapēc gāju atpakaļ pie vecākiem. Kamēr biju izgājis no istabas man neienāca prātā izēst muti un izspļaut kaulinu, tāpēc vēljoprojām nelietojām vārdus, lai, teiksim, iepazītos. Uzmanīgi, lēnām un piesardzīgi apsēdos uz gultas malas. Domāju paskatīšos ar vecajiem tv, kamēr džekiņš tur sazin ko dara.

Pakaļdzīšanās, priekšā braucošajā vecā fordā, amīšu paskata autiņā, sēžu es ar saviem domubiedriem laikam (Šī ir sapņā action daļa, kuras pakaļdzīšanās ir tuva līdzība ar vienu krievu producējuma šovu, kuru redzēju atkal vakar no rīta pa tv5). Man nesaprotams paliek šis specefekts, sēžu vajātajā autiņā, bet skatpunkts ir vajātāja autiņs. Varbūt, lai būtu sajūtama intriga, kas radās pēc iestigšanas smiltīs vai nezinu kur. Nu jāiztēlojas meža un pilsētas nomale, jūrmalas smiltis, priežu-tropisko koku mežš un neliels tāds kā pakalniņš (tāds kāds ir jūras krasts pēc vētras). Autiņš kurā sēdēju es (tātad kura pakaļgalu es redzēju sev priekšā) brauc tieši virsū šim pakalnam, aiz kura sākās dziļš mežs. Pakalniņš nospēlē uzmetiena lomu, kā rezultātā auto ielido mežā un pazūd manam skatam, jo mans skats paliek pie iestigušā vajātāja auto.

Šai brīdī es esmu transplantējies tur kur ir mans skatpunkts (nu pie mežiņa), jeb mēs samaināmies lomām. Es ar savu bandu kļūstam par vajātājiem. Likās nelieši ir izsprukuši no mūsu nagiem, bet par agru atmest visam ar roku. Vajātie pēc lidojuma nav nekur tālu tikuši. Tā arī atstājuši auto tur, kur tas piezemējies, un devušies tālāk kājām. Skrējām ko kājas nes, redzējām pāris melnus stāvus aizskrienam virzienā. Pieskrējām pie nelielas, slīpas nogāzes, kur beidzās pēdas. Te pārņēma sajūta ka esam nokavējuši ko svarīgu (šī ir man nesaprotamākā daļa, jo te sākās domāšana un nāca dažas atziņas). Te jāpievēršas ainavai. Mežs ir tāds kā savanna: lieli koki, lielas un sulainas lapas, viss zaļš, visādi izliekušies zari, saauguši/apvijušies viens pie/ap otru kā dižozolu saknes. Šim tropiskajam mežam ir arī mala – jau pieminētā ne īpaši slīpā nogāze, kas izrādīsies maldinoša. Inscinējis, pats sev nepamanot, notikušo, izspriežu ka vajātais pēc cīņas nezinu ar ko ir pazudis tieši nogāzē. Paskaidrošu kāda viņa izskatījās no augšas... it kā nekas draudīgs, bet tikai kādus 5m, jo pēc tam liekās ka tur ir bezdibenis, vēl pirms sākas tā slīpā nogāze ir kādu 1m zems stāvumiņš, kas izskatās tāpat kā tas tur pakalniņš. Taču es netaisījos spriest nepārbaudījis, tāpēc lēcu no stāvumiņa un tuvojos pie bezdibeņa, kur ievēroju slīdēšanas (tāda kā slūdoņa, bet īstenībā gluži vienkārši cilvēka krišanas rezultātā atstātu vagu) pēdas. Un tad, papētījis kārtīgāk, ieraugu, ka vienuviet no vienas vagas tās pārtop trīs vagās.

Acumirklī caur smadzenēm izšaujas domas gaismas ātruma ātrumā – tas ir pārdabisks spēks, kas spēj atrasties vairākās vietās vienlaicīgi. Un te parādās Slip (nezinātājiem links – mazs neģēlis, kura afēra ap ziedojumiem tapa atklāta, bet ne sodīta). Slip`s ir lielais ļaunais. Bij padarīti trīs nežēlīgi noziegumi, par kuriem atbildību jāuzņemas Slip`am. It kā pirmais bija Koncertā, kurā es iemaldījos, otro sakritības dēl arī es varēju baudīt – kļūmes trolejbusā bija Slip`a organizētas, bet trešo es pašlaik vairs nespēju sazīmēt (varbūt ka viņu varētu vainot par to plūmi, bet drīzāk ... atcerējos svarīgu faktu). Es biju nejauš terorisma apkarotājs, kam netīši bij sanācis izjaukt Slip`a plānus, tādēļ viņš aicināja mani pie sevis, kur gribēja mani laikam apklusināt uz visiem laikiem... tad kāpēc viņš to neizdarīja?! (Varbūt, es biju saelpojies ko nomierinošu, indīgu, nāvējošu, vai arī plūme bij tāda un pat nemanīju kā nomirstu.. nāve taču ir tik noslēpumaina, klusa, neizzināma). Galvenais es biju sapratis pēc kā es visulaiku tiecos, kas mani vēroja, kur bija sazvērestība. Slap`s bija jāaptur un jāsoda!

Palūkojos pāri punktam, kurā itkā slīpums kļuva stāvāks. Te tavu brīnumu!!! Tas nemaz nebija stāvāks, tieši pretēji, bet kā pirms tam to nevarēja pamanīt?! Ai lai paliek. Bezdibenis tomēr bija. Tas bija ideāls, lai tur nonāvētu Slip`u, kurš kāreiz nez no kurienes izleca (galu galā diezgan loģiski, ja slīpums nekļuva slīpāks, tad viņš nevarēja noslīdēt, tātad viņam bij jābūt dzīvam). Un sākās cīkstēšānās... Viņš maita nebij nemaz tik vājš. Vispār jau viņā bija triju spēks. Mēs arī it kā bijām vairāki, bet te ieradās valsts vīri. Pirmā doma bija „tad beidzot kas taisnīgs”! Bet velten` ... Savienotie spēki nostājās nelieša pusē (saprotams attiecība 3:1 jamējie jau nezināja ka tas 1=3). Te es sajutu sāpīgu netaisnību. Likās visā pasaulē nav taisnības. (varbūt tieši tā jūtas/jutās Slip`s a varbūt ka nē.. varbūt tas no kā cita :/ a varbūt ka nē). „Kā lai pierāda patiesību”, šaudījās galvā.

Manējie bij saslēgti dzelšos – neitralizēti. Bet es gan nē... es biju brīvs un varēju rīkoties spontāni. Atrados uz zaļās zemes, redzēju Slip`u apmierinātu stāvam smiltīs aiz nelielā stāvumiņa. Es dusmās sāku skriet/mesties viņam virsū (var iedomāties atkal „Matrixu”, bet nevienveidībai iesaku labāk „Terminātoru 3” triecošas kustības, triecošus triecienus) pie stāvumiņa palēcos gaisā (lēciens priekš sapņa bij pārāk dabisks, pārāk atbilstoš fizikas likumiem: pievilkšanās spēkām, gaisa blīvumam, gaisa pretestībai, atspiešanās inercei, svara inercei, attālumam, augstumam u.c.) un lidoju taisni virsū kretīnam. Es gribēju viņu dabūt lejā pa to nogāzim, jo tad viņš sadalītos un valstniekiem atlklātos patiesība. Sitiens ar kāju likās tiešām spēcīgs un sāpīgs, un efektīgs, bet nekā. Laika bij maz, jo viņu aizstāvēt steidzās aizstāvji.

Melna tumsa, acis ciet, modinātājs zvana, ekstremitātes neklausa... saprotu ka zvana modinātājs.. atceros ka esmu uzlicis agrāk, tātad jāuzliek uz vēlāku laiku un jāturpina gulēt, bet vēl neesmu īsti atjēdzies .. pilnīgs dullums – nevar saprast kas ir kas sasodīts...

Pēc 80 min – esmu aizgulējies, skatos telefonā kāpēc viņš mani nemodināja. Esmu uzlicis modinātāju uz pareizu laiku, bet neesmu viņu uzlicis, jeb precīzāk esmu viņu noņēmis.

Visīstākajā brīdī zvanīja VIŅŠ... tā arī paliek neatbildēti jautājumi, nenosapņots sapnis, bet vienalga skaisti... Dīvaini ka nevienas pazīstamas personības nefigurēja visa sapņā laikā, izņemot Slip`s, par kuru daudz lasīju pirms gulēt iešanas. Tomēr man liekas labs sapnis :)