Uz Zemi!!!
Tāla, tāla nākotne, es un vēlviens, pavēloš kaut kas, vismūsdienīgākās tehnoloģijas, noslēgta telpa, caurvīta ar kabeļiem. Saņemam komandu nekavējoties doties misijā, kuras jēgu un vispār da jebko nesapratu. Lai arī kā tur bija, galvenais doties ātrāk padarīt darbiņu.
Braucām/lidojām/peldējām katrs savā speciāli sagatavotajā braucamajā (tam laikam tas nav nekas neparasts, bet vienalga mums bij īpaši eleganti, sagatavoti, pārveidoti, ieveidoti, saveidoti.. nu tie, kas tie tādi bija), kas atgādināja mersedes sporta zemūdeni. Pārvietojamies, laikam jau, ūdenī. Nezin kādi un no kurienes tur bij visādi šķēršļi, kas nostājās ceļā, izjaucot visu, visu prieku par ātru nokļuvi nezinu īsti kur. Iespējams, es nemaz necietu neveiksmi – tas otrs bij savu ūdens mobīli ievadījis tur, kur nevaidzēja, kā rezultātā mobīlis turpināt ceļu atteicās/nespēja.
Nācās aizturēt elpu un peldēt. Atradāmies tādā kā alā pilnā ar ūdeni, roozīgu, bet tik pat caurredzamu, cik filmās un datorspēlēs. Meklēju norādes ko darīt, kur peldēt. Ieraudzīju tādu palielu zemūdens busiņu. No apakšas tam bija divas ieejas: viena liela, viena maza. Tiklīdz iekšā esošais pamanīja peldam mani klāt, aizvēra lielo caurumu, bet mazo atstāja vaļā. Tajā es varēju iebāzt vismaz galvu. Ieelpoju gaisu, un mēģināju saklausīt un saprast ko šamējais man tur saka. Ne nieka nesapratu. Tad sapratu ka es varu tikt iekšā arī pavisam... Pēkšņi it kā biju kļuvis tievāks, bet šausmīgākais ir tas, es domāju cik labi ka esmu sieviete... vīrietis te iekšā netiktu. Man tāpat nebij vajadzības tikt iekšā. Saelpojos gaisu un ieniru atpakaļ meklēt pavedienu...
Mūsdienas, lielvārdes–aizkraukles ielas krusts, trolejbusa pietura. Viss mierīgi, viegla nesaprašana, nezinu ko darīt, tapēc gaidu trolejbusu. (Tā kā pašlaik ir 5diena, bet sapnis bij jau nez cik sen, visu detaļās vairs neatceros) Pēkšņi kaut kā saprotu, ka mēs esam sūtīti radīt haosu. Pamanījis, ka tas otrs džeks jau ir sācis, izdomāju atbrīvoties no nākošā trolejbusa, zem tā pielipinot zaļu zīmuļdrāžamo, kas bij specifisks ierocis, kā izrādās. Drīz vien trolejbus zaudēja vadību, bet veiksmīgi apstājās, un tad laikam ka aizdegās. Atbrauca ltv operators, no kura kameras objektīva acī centos nerādīties. Sāku ar viņu runāt, kamēr šis pārtapa par tv5 operatoru.
Pa Lielvārdes ielu aizveda divus nodegušus trolejbusus. Paskatījos uz luksoforu, dega sarkanā gaisma tik spilgti kā naktīs, un, protams, tur pat bij iestājusies nakts. Skrēju pāri ielai, atkak ievērodams ko interesantu – pilnīgi visos luksoforos deg „sarkanais”. Tiklīdz pārskrēju pār ielu, luksoforu statusi pēkšņi mainījās uz „zaļo”. Taču visi autovadītāji bija ļoti piesardzīgi un nekas graujošs nebij novērojams, tāpēc skrējām uz brīvībeni, cerot uz iespaidīgiem skatiem.
Neko tālu netikām, jo kā nu neieskriesim pa ceļam pie paziņas, pie viņas (gandrīz katrā sapnī bez viņas neiztikt). Dzīvoja ne tur, kur vienmēr, bet „Tēlias” telpās ērti iekārtojās (nu tb tur, kur ir 
Haoss sāka sākties, neliela panika no citu puses, steiga, kliegšana, skriešana koridorī... Lai neviens neizjauktu mieru viņas istabiņā, turējām durvis ciet. Izrādījās ka ne velti – divas paapaļas dāmiņas ļoti vēlējās patverties pie mums. Viņas gan bij labā noskaņojumā, dziedāja tikko dzirdētajām dziesmām līdz. Es sapratu, ka lejā vestibilā esot pats Damien Rice uzstājies. Mazliet noskumu, iedomājos „Vai kā gribējās jamo dzīvajā dzirdēt”. Bet nekā, sēdēju uz grīdas, atspiedies pret sienu, ar skatu uz viņas istabu, gaidīju, kad beidzot sataisīsies.
Neko nesagaidīju, neko neredzēju, neko nedzirdēju... Tikai pamodos.
