IG piedod!

Veranda? Jā – varbūt, var arī saukt par verandu. Tā, moš, bij mana istaba. Istaba ar visu dzīvošanai nepieceišamo: pc ar inet, gulta, saules gaišums, nekārtība. Tajā, kur skatās iekšā, lasīju face.lv vēstules un, laikam, cf blogu... vai vnk kādu blogu, bet ne visiem pieejamu – informācija, kuru uzsūcu, nebija domāta man jelkad lasīt. Cilvēka, meitenes, Ig`as, pārdomas starp kurām pavīd mans niknnnnn-neims. Rakstīts par lietām, pie kurām jūtos un jājūtas man nelāgi, jo nu vainīgs viennozīmīgi, ar izjūtām... izrādās, ka IG manu vainu uztver pārsteidzoši saprotoši un vismaz domās ir pretīmnākoša. Izlasot visu vai gandrīz visu, sajūtu vajadzību piezvanīt/noesemesot/satikt. Bet, kur nu es paspēju ko uzsākt, kad jau dzirdu viņu koridorī ar Oz runājam. Sabremzējos, padomājos... saņemos iet un skatīties acīs.

Trepu lejas daļā runājāmies divi vien. Augšā Paša ko pētīja vai vnk gaidīja savu izgājienu. Nemaz ar nerunājām par to tēmu, kur vainīgs biju es. Gribējās samīļot, jo sasodīts es viņai takš daru nepatīkami... bet viņa ir tik laba.

IG man stāsta, ka viņai tik ļoti gribās mīļuma... Nez kapēc piemin 8 gadīgu meiteni, kuru vēlētos apskaut ilgi un cieši. Es iztēlojos tādu paraugmeitenīti ar divām bizēm un ne spilgtu kleitiņu līdz ceļiem. Iespējams, ka tā bij mana kļūda, jo Anete Sīkā, kura tomēr turpmāk netika un netiks saukta par Sīko, bet par Īkstīti gan, būtu piemērotāks maza izmēra apmīļojamais. IG turpina stāstīt par vakar piedzīvoto un apskauj mani. „Cik labi,” es nodomāju „tieši tas, ko vēlējos”. Viņa man izstāsta ka atpūtusies pie Flirtupītes.. nosauca arī pilsētu, kas man nelikās galīgi sveša, bet vairs neatceros kāds bij tas nosaukums. Taču nodomāju „oo, nav tik tālu varētu ar Pašu aizbraukt”. Nestāstot es sajutu, cik tā ir jauka vieta. Klusējām apskāvušies un viņa, laikam, man pārraidīja vīziju. Drīz vien izvadīju viņu pa durvīm, apņēmos laboties un jo drīzāk labot, ko sabojāju. Paša no augšas vērās, sūtīdams domu virkni „vai brauksim šodien, vai zini kur tas ir, kas viņa tāda vipār bija...”