Melna nafta, nakts `n` mirons.

Viens pats pastaigājos moš Zveicī, a moš Katlakalnā, nu bet tik pat labi varbūt Ozolniekos, vārdu sakot pa mazu miestiņu, kur ceļš gruntētu segumu, žogi zaļiem krūmiem, ceļmalās grāvju netrūkstamība. Klusums ierasts un tikpat neparasts... Kaut kas tomēr noticis ir gan. Uzduros uz naftas pārvades līniju. Kā tad tā? Nus tur pat grāvi vien viņš bija. Njā tāds jocīgs – tā kā tādā šķērsgreizumā. Kaut kā zināju, ka padaudz tonnas izsūkts. Kā es zināju tur atkal var nez ko safantazēt, bet liekas apmēram tā, ka man galvā vnk bij integrētā google, ar kuru ta ātri vien sameklēju kas pa huiņ.

Noliecos es par pie tās vaļīgās trubas, pasmēlu ar roku mazumiņu, bet sasmērēju tikai rokas. Žēl taču tādu mantu tur tā atstāt un bailes bij, ka tik mani par vainīgo nepataisa. Skaidrs man bija, ka paši vietējie sadumpojušies. Tikai nosodīju viņu čīkstēšanu par dabas piesārņojumu... vairāk gan sūdzās par lielo rūpnīcu radītajiem kaitējumiem. Bet kretīni paši pēc naftas zādzības bij grāvīti piesmējuši visu ar mello naftu. Grāvji jau nebij nekādi parastie – bagāti pieūdeņoti.. nus līmenis tā man virs ceļiem mhm.

emmm... naktī slikti gulēju, tapēc sapņi tik daudzi iespiedušies atmiņā. Bet visi ir diezgan saistīti... vnk tādas atstarpes starp viņiem.

Tas pats es, kauc kādi mēs, kauc kur mājas jumta līmenī uz tilta. Gaisa tilts? Es nez, bet var jau būt. Vairāk gan kauc kur nomalē, bet moš vnk vairāk/vēlāk naktī. Tiešām žēl, ka tikai varu iztēloties kas mēs tur burzījāmies, bet precīzu atmiņu man nav. Taču viena tur bija tāda, kas mazliet kaitināja. Kaitināja tieši ar savu pamanāmību. Viņa vēl ar citiem atradās tieši uz jumta, bet es, varbūt arī ka viens, uz tilta. No jumta līdz tiltam bij laba sprauga, bet pārlēkt jau var. Un vispār miss Kaitinoša sākumā bij ar mani uz tulta, tik pēcāk pārlēca un sāka tur aktīvi kaitināt mani, neapzināti. Tā nu viņa ieskrējās lai lēktu atpakaļ, bet savā tizlumā aizķēra kādu citu uz jumta un rezultātā abi pazuda starp jumttilta spraugā.

Es jau domāju, ka beigti ir, bet nekā – lejā izrādās arī ūdens ir. Ne parasts ūdens – pat upe ir. Veiksmīgi tajā viņi, a moš viņas, ieplanēja. Varbūt kādu tas arī uztrauca, bet tā, kā mani neuztrauca, tad domāju, ka arī citi nospļāvās.

No tilta un jumta atkal uz zemes. Tur pat vien lejā tāds kā parks atradās. Gar malām tādi kā mūri. Diezgan daudz kas tur bija, bet precīzi kauc ko nosaukt spēju pavisam nemaz, gandrīz. Laikam, arī pirms tam Miks tur pat grozījās, taču lejā, parkā, Miks ir tuvākais sarunbiedrs un draugs. Gluži tāpat kā pirms gulētiešanas es fočēju viņa pozas, tā sapnī turpināju. Nakts nu jau bij pagājuse, jau rīts un jau lielākā daļa pa mā aizgājuši. Jaukais, ne pārāk puškotais parciņš mazliet darba nometnes lomu sāka spēlēt. Gribējām ar Miku vnk pafočēties, bet citiem bij vara pār mums. Zinājām ka strūklakā ir līķis, bet centāmies no tā ieturēt distanci. Kapēc gan pīties tur iekšā, ja neko nezinam. Gan jau paši sazīmēs vainīgo/os un „kas un kā”. Bet jā – parka sētnieku biedrība vai arī apsardze lika mums kā jau darbiniekiem tip izviltk to līķi. Kāds tur naivi vēl ieminējās ka jamais varētu būt dzīs, bet tas tika akceptēts par smiekīgu/naivu stulbumu esam. Mazliet ietiepāmies, bet nu padevāmies, jo iedomājāmies ka zaibis bildes sanāks – kā mēs velkam laukā mironi un kopā ar viņu põzējam.

Miks kauc kā pazuda, bet fočiks palika pie manis un vēl Oz, laikam, uzradās, lai gan nē.. Kāds cits, bet es nez kurš. It kā jau tas pats Miks, bet it kā nē. Vnk man bij problēma ar foto aparatūru un Miks nebij tuvumā. Gribēju uzprasīt kuras bildes var izdzēstm jo nebij vairs free flash space, ja tā var teikt. Kamēr pārinieks jau iebrida strūklakā un rēķināja kā nu vilks ā`ā un kā nu labāk izstīsies, es izskrēju cauri bilžu simtiem un tad dzirdēju kauc kur ļoti dzirdētu un ļoti pazīstamu pīkstēšanu.. nu ja modinātājs jau zvanīja.