Daudz laimes!

Bāc cik domīgi, bāc kā negribas iet pie pārējiem. Plaša, gaiša istaba vakarā. Viņas vecāki ienāk un vaicājas, un runājas.. neatceros. Pati viņa atnāk/ienāk. Pievēršas man, sāk uzmundrināt un ir tik jauka. Viņai atkal dz.diena, tāpēc jāsabučojas.. vienreiz, otreiz, trēsreioz... āk jāsabučojas tik reižu cik jamai gadu. Cik īsti? It kā ap 15 tas skaitlis figureja, bet nav tiesa. Dažās bučās jutu viņas silto miklo mēlīti, tais brīžos skaidrība sita pa galvu kā gļukvīzija, kurā Oz Poļulauru ar dusmām grūž ledusskapī, melnbalti. Padodu pretī mēlīti un skaitīšana apstājas. Tikai uz mirkli. Divdesmit pieci un divdesmit seši... labā meitenīte meitiņa no vecākiem mazleit kaunas, slēpjas. Bet vecāki izliekas ka neko nemana, pagreizušīes pret mums sarunājas, skaidrojas un taisās. Tikmēr mēs saskatamies un ne vārdu nesakot nolemjam nogaidīt līdz vecāki būs prom jeb līdz paliksim mēs divatā. Palīdzam vecākiem un drīz viņi pazūd, bet parādās pc istabas stūrī, bet mūs interesē krēsls pie viņa, uz kura Lauma apsēžas un es viņu no aizmugures apķeru un mīļāju.

Rezumē????? Pirmo reizi vispār un sapnī skūpstīju Laumu un jūtos tā kā labak viņu pazītu :D diezgan visnotaļ patīkami.

p.s. sapņos piedzīvojumu daudz jo daudz, bet grafomānija nestimulējas. Žēl sevis, ne jūsu, bet vienalga piedodiet, ja varat.