Beidzot viens nõrmāls burziņš. Drīzāk burziņa beigu noskaņa. Vispār jau tipa burziņš bija vakar, bet tagad pēcburziņa rīts. Palikuši tikai tie vissavējākākie. Gaišs, spīdošs laiciņš. Anitas mā. Nejau pilnīgi Anitas, bet vislīdzīgākā Anitas vnk. Tur, kur Pētersons dzīvo, uz āra, stikla durvju pusi ir vnk balta siena un durvis nemaz nav. Nobāzts viens atpūtas krēsls, uz kura malas sēž Šņibīts. Divreiz nedomājot, iesēžos krēslā un pieglaužu galvu pie Šņibja. Nepaiet ilgs laiks, kad viņa jau noslīdējusi no rokas atzveltņa un ieslīdējusi pie manis. Aplieku ap viņu rokas. Turu viņu un apskauju vienlaicīgi. Šī ar tā kaut kā iekārtojies pret mani. Tā sēžam acīm ciet. Tik vienkārši ilgi nesēžam, jo saprotu, ka viņa man tik cieši klāt piespiedusies, ka man trūkst viena elpas vilciena. Paceļu galvu uz augšu kā pret sauli – pēdējo gaismu tuneļgalā. Vienalga Šņibīša sejiņa priekšā, bet es pa lūpu kaktiņiem iesūcu gaisu. Nodomāju vai viņa nedomā, ka gribu mūsu skūpstu. Domāju tik ilgi kamēr vienu domu noklāj otra doma – kāpē tāds miklums pie lūpām. Beidzot apjēdzu, ka esam jau sākuši skūpstīties. Maziem mēles vilcieniem. Lēnu, lēnām. Minimāliem pieskārieniem. Līdz sākas haotiska laizīšanās ar vismaz 3x garāku un tālāk izbāztu mēli un tik pat reizes ātrāk jamo kustinot. Visa procesa laikā vēl pamanamies abi slīdēt nost no krēsla, bet apstāties negribas. Un tomēr pārstājam. Pieceļamies. Viens otru piekārtojam, pametam acis apkārt, bet neko un nevienu neievērojam, un iekārtojamies atpakaļ krēslā. Atkal Šņibis man kaislīgi virsū. Mierīgāk turpinam skūpstu.
Pie sevīm mazliet priecājos, ka Ievišiņa (Mīlulīte, bet apnicis tā rakstīt. Uzkrītoši liekas :D) ira virtuvē. Tātad mūs neredz.
Šņibīts prasmīgi un kā izsalkusi glāsta savām maigām rokām mani no galvas līdz vēderam. Es tik rokas uz viņas muguras turu. Taču nu domāju ir īstais brīdis pabraukt viņas zem viņas sarabāna. Domāts darīts. Paspēju sataustīt mīkstos apaļumus un em striķi, bet Šņibīts strauji visam pieliek punktu. Mēle laukā, rokas laukā. Ar to vajadzētu pietikt, bet nē viņa arī pieceļās kājās. Domāju nu ok negrib, lai viņas draudzene/klasesbiedrene/labākādraudzene redz kā viņa ar viņas bijušo maigojās. Bet nus varam jau kopā būt tik nelekt ar to acīs. Tomēr tāda bailīga sajūta, ka Šņibīts labāk vabše un galīg neko un nekad, un nekur.
