Nē, tas ir forši.
Sastājāmies laukā, lejā pie Oz durvīm. Smēķētpauzīte. Es ar muguru pret durvīm, Oz pie labās rokas, Krišiņš pretī. Pie kreisās rokas vaidzētu Dziņku, bet neatceros. Reizēm liekas, ka tur vispār meitene, Ieviš? Krišiņš blato, ka no sacenēm ārvalstī līdzi atvedi tāādu mantu. Oz un persona kreisajā pusē jau smēķus izvilkuši, bet Krišiņš ar baudu lēnām kūpina kasjaku. Sastāsta, cik labs, un, protams, iedod Oz pamēģināt. Nepievēršu vērību tam, kā viņš uz viņu reaģē, bet vērīgi neizlaižu no acīm kasjaku. Oz pasniedz kreisajai personai. Ievelk un izpūš, un grib dot atpakaļ Krišiņam, bet atceras man piedāvāt. Es priecīgs neatsakos un ar baudu ievelku lielu, dziļu domu kā sagremodams to. Izbaudu garšu un nodomāju tiešām lābs (atceros pat garšu – pilnīgi kā tēja ar meloņu garšu. Tik atšķirība, ka sapnī caur dūmiem jāizjūt garša).
Krišiņš izvelk pēdējos dūmus i nomet zemē. Es joprojām vēl pie sevīm slavinu, cik labs. Garām brauc auto, nepievēršu uzmanību. Nu tikai nedaudz – dzeltens mini bus ar sarkanu svītru un uzrakstu „neatliekamā medicīniskā palīdzība”. Domāju „tas tak po, mums palīdzību nevajag”. Bet pārējie ir citās domās – metas bēgt, ņem kājas pār pleciem un vagu... Oz augšā uz trepēm, Krišiņš daudzstāveņu ielenkumā, Kreisais(-ā) nezinu. Ātrie tomēr apstājās. Arī es sapratu, ka jāskrien.
Āra durvīm rokturi jāprot īpaši satver, lai atvērtu (reāli jau durvju kods tur ira, bet ne šobrīd -sapnī). Uztraukumā un steigā neveikli mēģinu vairākas reizes: uz augšu, uz leju. Vismaz pa trepēm skrienu veiksmīgi: apmierinoši ātri, kājas klausa. Dzīvokļa durvis jau vaļā. Atliek tikai aizvērt, bet nē. Cērtu ciet, bet viņas ir aizslēgtas. Nevaru atslēgas it kā durvīs, bet domāju tāds es nepaspēšu. Skriešu trepēs, lai nezin kurš dzīvoklis. Domāju pakaļskrējēji vēl tikai lejā. Atveru durvis i nobīstos no paresnas sievietes, kas tomēr jau ir augšā.
Mierīgi izeju trepēs, aiztaisu durvis bez problēmām. Uzrunāju nepatīkamo sievieti... Mēģinu cilvēcīgi sarunāt, ka viņa neko nav redzējusi, ka tas dzīvoklis nav, ka nekā nav. Pārsteidzoši, ka viņa liekas ar to ir apmierināta. Nokāpjam pusstāvu zemāk. Sarunājam, ka uzdos man tikai dažus jautājumus: par narkotikām, atkarību utml. Jo vairāk viņa ir pretīmnākošā, jo vairāk man iepatīkas. Diemžēl jautājumus neatceros, bet par viņiem mēs kopīgi pasmējāmies, jo apmēram tik pat bezjēdzīgi kā tv3 raidījumā „Tēja ar Mērfiju” (jā iesaku – lielisks raidījums. Ja skatos viens, necenšos apslāpēt rēkas un smieklus. Katru darbadienu pirms 15:00 man liekas).
Ar laiku viņa man ne tikai sakarīga liekas, bet arī izskats pārvēršas kā „Brīnumainajās pārvērtībās”. Rakstot atbildes un lasot jautājumus, pat pietuvinos tuvāk viņai. Nopētu maigo ādu un nu jau ne resno augumu un tā daļas. Secinu, ka izskatīga un jautra, un interesanta, un simpātiska būtne.
Papildināts:
