Ak Tu zilais!

Zilonēns pievēma grīdu. Vienīgais, kas mani uztrauca, ka būs jātīra. Un zilonis spēj daudz izpūst laukā no sava kuņģa. To šķidrāko pārklāju ar tualetes papīru lai iesūcas, piesūcas, uzsūcas, nosūcas. Pārējo – cietāko – nepaspēju, jo jau nākamā brīdī izlikos patīkami pārsteigts par negaidītiem ciemiņiem. Īstenībā es kaut kā zināju, ka viņi atnāks. Ka māsa atstājusi durvis neaizslēgtas, arī zināju. Sanesās kaut kāds bariņš iekšā, no kura, man liekas, atpazinu tikai abas Mazās jeb Anniju un Vili – viena otrai Mazā... Man? Man tad jau arī.

Reāli es biju piedzēries, bet sapņos neko tamlīdzīgu nejutu. Interesanti vai ne?