Jel, ak, nu, Mīļā.
Ietve, iela, zem tramvaja sliedēm bruģis, atkal iela, ietve, patumšs diezgan un es ar riteni – diviem – braucu un stumju, bet apstājos kā no likteņa pirksta. Pats nezinu ko čakarējos, metu, mētāju - nelēkāju - acis apkārt. Tikmēr savu velo atstutēju pret ietvi. Var jau būt, ka otru velo. Otrs velo ir Oz velo. Tas... Tas atstutētais, stumtais velo pazūd! Es jau nekrītu panikā es redzu, kur viņš, - kāda viņu stumj. Es paskatos pār plecu uz, man liekas, bomzīti un atpakaļ uz riteni, uzmetu lūpu. It kā jau baigi man vajag divus velosipēdus, bet tomēr nāk apskaidrība, ka vajag gan vispār un kā vēl vajag. Īsajā brīdī, kamēr šķērsoju tukšo ielu padomāju par to, kamdēļ viņa tā varētu rīkoties – varēja tacu paprasīt, ja palīdzība vajadzīga. Tuvojoties saskatu viņu labāk un uzminiet nu! Šamai taču nekas nav mugurā. Nu, ir jau ir – biksītes, mazas un baltas, pat tumsā pamanāmas, a varbūt kaut kāds krekliņš arī... kas to lai zin. Es, iespējams, aizmirsu par velo un domāju tikai par viņu un viņu vien un vairāk neko vispār, galīgi, vabše un sabše. Tur uz tā bruģa acīmredzami un sēdvietai jūtami ne tikai sliedes, bet arī soliņš, vai soliņi. Šī tur viena apsēdusies, es šai blakām un roku uz kailajām, glītajām kājām – jā abām. Mazliet iedomājos – „Oi, a nepļaukās?”, bet, ja ne, ta ne, un tā arī labāk.
Drīz, ļoti drīz, uzreiz atradāmies pie viņas. Pa to laiku uzzināju, ka viņai mazas bēdas, liela šķiršanās. Tai pat vakarā viss izdzisis un turpat arī sapratusi, ka tā tam bija būt, jo vēji viņai atpūtuši mani. Es ar tāpat skaidru zinu, ko vējš sapūta un ka bez viņas nu vairs negribu un nevaru. Tāpat rīts palicis gaišāks un skaidrāks. Aplūkoju dzīvokli. Esmu pārsteigts, ka pirmais stāvs. Caur lieliem logiem paveras skats uz zaļumzaļo zālienu dārzā. Biju saskaitījis istabas, bet tagad neatceros, taču daudz brīvu istabu, jo mammas viņai nava. Prom došanās brīdī satiekam viņas tēti, kurš arī steidzas prom, bet atrod brīdi norādīt uz mani ar pirkstu un apvaicāties un ne to vien... Meitene stāda mani priekšā, kā savu mīļoto. Es cenšos pasmaidīt. Tētis nesaprašanā, kāpēt tieši mani, kāpēc tādu, kāpēc, kāpēc. Viņš pienāk man tuvāk klāt mani kārtīgāk apskatīt, patausta manus vaigus noblato par neskūšanos un meitai saka, ka tāds nu tāds, nu tāds, tāds, tāds... Bet nē meitene var redzēt nelokāma un šķiet arī Tētis to redz. Un vēl tāda lieta, ka turpat atradās arī mans tēts, kuram par visu ap mums notiekošo vienalga, bet pats vai nu meklē īsto dzīvokli vai nu gaida uz viņas tēti.
Kad pamodos, vēl jutos mīlēts, ka mīlu un ka neesmu viens... ilgi gan ne.
Ak jā un meitene izskatījās mazliet savādi, mazliet šķībām acīm. Tas jau, protams, man ļooti patika. Bet balsis saka, ka tā bija Aivars Aivars. Es teiktu, ka atkal.
