Par trim gaismām, krāsām.

Pa melnu nakti un sniegu – melnu – braucu un braucu. Aizbraucu pie Oz, kurš dzīvoja pie šosejas, kurš nebija mājās, kurš bija atstājis un atstutējis ričuku pie vecas koka sētiņas. Gāju iekšā un ārā no tumšā pagalma. Mājā atradās man nepazīstami mūsu draugi. Tomēr gāju atkal līdz ričukiem – apskatīt, salīdzināt, papētīt. Laikam tā bija modes lieta katram ričukam sava GPS iekārtiņa uz stūres. Abiem mums viņas bija ieslēgtas abiem midžināja – jeb tieši nemidžināja -, ka satelītus neuztver, bet vot neatceros par bluetooth, toties vienam no mums baterijas sarkanā lampiņa iedegta. Tik nenozīmīgi, bet mani tas uztrauca... Līdz brīdim, kamēr padomāju, ka paspēšu vēl uzlādēt. Un viņš bija nopircis tādu pašu spidometru kā man.

Uzzvanīju arī pašam Oz. Viņš atbildēja, ka ir Essential. Es neticēdams pārjautāju, bet tik tiešām. Nosolījās drīz iegriezties mājās, tapēc devos iekšā. Un, protams, iekšā ejot, nogāju garām durvīm, kuras bija vaļā, kuras veda uz essential. Dažas nepazīstamas draudzenes spiedza sajūsmā par mani un sauca iekšā padejot, bet es nedejoju – man tāds imidžs. Nākamajās durvīs bija klusa telpa ar klusiem cilvēkiem, kas tomēr runāja par un ar mani.

Arī Oz iznāca no Essential. Gribēja viņš piezvanīt, bet telefons negaidīti ātri bija izlādējies. Pats vainīgs, ka neizslēdza GPS, kautko tādu es pateicu, un tas viņu mocīja.