Air Line.
Vispirms jau manas mājas bija kaut kāda būda
ja ne šķūnis
bija darba laiks
es jau biju savācis dažus sūtījumus un dažiem man vēl bija jābrauc pakaļ
bet es biju savā šķūnī
saģērbies
ar somu plecos
rāciju ieslēgtu
tikai kājas nebij apautas
un es jau tā biju daudz laika izšķērdējis
domāju, ka varbū nemaz neko kājāš nevilkt
braukt ar basām kājām
un tik tiešām pedāļi nemaz nedūrās pēdās
laiks ārā bija tieši tāds kā īstenībā
bez sniega bet auksts
taču pēdiņas nesala :)
vienīģais domāju kā tas izskatīsies, bet tad iegalvoju, ka kāda gan tam nozīme
ko citi domās
un braucu laukā
un tad tāda jocīga skaņa
takā putekļusūcējs smaktu
pagriezu galvu uz šosejas pusi un kādus 20m gaisā lidoja lidmašīna
kārtīģa lidmašīna
tieši paralēli šosejai
balta ar zilām līnijām
drīzāk pelēka
gaiši pelēka
nu kā jau lidmašīnas :)
uzreiz sapratu ka viņa taisās nosēsties uz šosejas
jeb brīvīenes
nu tajā galā kas berģos
apmēram tā
tur kur tas berģu kalns
kamēŗ vēl redzēju viņas dibenu tas nosprakšķēja kā salūts :)
tas dzirksteļkrāsu
un melni dūmi kā no riepām
degošām
un šoseja vēl bija pilna ar mašīnām
un tad viņa pazuda aiz tā berģu kalna
gribēju pa rāčiju dispečeram pateikt, bet apkārt valdīja pārāk liels troksnis
tik pat kā uzreiz aiz lidmašīnas aizšāvās arī visādi auto ar gaudojošām sirēnām
zilām un sarkanām ugunīm
kā filmās
es pat nejutos kā LAtvijā
neticējās, ka tik ātri varētu reaģēt
bet tad iedomājos to ainiņu pilotu kabīnē
ka viņi jau arī ar lidostas dispečēriem sen visu bij sarunājuši
un attiecīgās iestādes jau labu laiku bija lietas kursā
riteni nometu un skrēju tālāk ar kājām
laikam tāpēc, ka šosejas jau bija aizzīmogota
tamdēļ vajadzēja pārlēk pāri ar kājām
tad gan es dispečeram paziņoju, ka es kavēšos, jo tikko nogāzās lidmašīna
dispečers gan atbildēja, ka viņš jau zin un ka viens no mūsu kurjeriem tur ir
tad arī sadzirdēju, ka priekšā skrienošajam arī ir rācija
viņš bija jauniņais pirmo reizi redzēju un sastapu :)
nu jā un mēs kopā skrējām uz priekšu pakaļ lidmašīnai un nemaz nedomāju, ka tas tik tiešām notiek pa īstam
parasti es tam vnk nespēju noticēt
un atkāŗtoju sev ka tas drošvien ir sapnis
ka es kā vienmēr tulīt pamodīšos
bet nekā tamlīdzīga
es tik aizrautīgi gribēju redzēt kā tas viss dzīvē notiek
mazliet aprāvos, kad ieraudzīju pirmo sadegušo auto
visa melna un izkususi kā svece
un vai tur bij kāds cilvēks nebij ne jausmas
un ugunsdzēsēji jau pirms mums bij paspējuši apdzēst liesmas
tapēc skrējām vēl ātrāk, lai vairs ne nieka nenokavētu redzēt
gar šosejas malām vislaik mētājās kādi melni sū nu tādi apdeguši metāla gabali
ja sākumā vēl domāju, ka varbūt būs jāpalīdz lidmašīnas pasažieriem, tad drīz jau sāku domāt, ka visi būs dzīvi sadeguši un nebūs tas patīkamākākais skats
aizskrējām līdz kaut kādam labajam pagreizienam
90 grādu
un likās jau ka esam atskrējuši līdz vietai kur lidmašīna apstājusies
jo kokos bija ieskrējis un iestrēdzis tāds paliels melns korpuss
un vēl atceros, ka skrienot es atkāŗtoju to ainu kā lidmašīna manu acu priekša veic piezemēšanos un sapratu, ka lidmašīnai nemaz nebija spārnu
tiesa nebiju pārleicināts
jo varbū vnk nepamanīju
nu jā be tas melnais korpuss kokos nebija gan lidmašīna
tas bija sabiedriskasi transports
bet nu trolejbuss vai autobuss vai tramvajas es nevaru pateikt
varbū ka visi trīs
jo tuvāk nācu jo domas mainīju par to, kas tas īsti ir
bet cilvēki bija dzīvi
viņi joprojām sēdēja iekšā
viņu pašu drošības labad kaut kādi līderi neļāva viņiem pamest savas vietas
varbū kamēr eksperti nebūs apskatījuši notukma vietu
un tad es iedomājos kas notiek viņu prātos, jo varbūt, ka viņi nemaz nezin kapēc pēķšņi viss ir tik melns
gribēju viņiem izstāstī, ka nogāzās lidmašīna un viņi var preicāties, jo var redzēt, ka ar viņiem viss ir kāŗtībā un viss ir beidzies
nu lai viņi nepadomā, ka ir sācies karš un kuru katru brīdi krītīs nākamā bumba, kas padarīs līdz galam to, ko nepadarīja pirmā
bet nē mēs skrējām tālāk
iekšā mežā
kur rosījās armīnieki un visādi citādi
redzējām caur mežam un mežā iedragāto lidmašīnas sliedi
bet neskrējām tālāk
pienāķuma apziņa apspieda
un es jautāju tam otram kurejram vai viņš pieķēdēja riteni
jo es savējo nu īštenībā drauga riteni atstāju turpat guļam
atkal domās iztēlojos to ainu, ka ritens guļ tur uz zemes smiltīs un cilvēki haotiski skraida apkāŗt
cerēju, ka neviens kretīns nepamanīs tur guļošo un nepieķēdētu riteni
nu jā un tāpēc labāk bija ātrāk atgreizties pie viņa
kā arī tie sūtījumi joprojām gaidīja adresātu
jeb adresāti gaidīja sūtījumus
un pa ceļam atpakaļ
runājām par notikušo
nevis, ka tas būtu šausmīgi, bet ka beidzot tas ir noticis
es, potams, atklāju, ka jau tik daudz reižu biju sapņojis par krītošām lidmašīnām
un tad beidzot es to dabūju un nu būšu mierīgs
un tad izmetu tādu ironisku frāzi
nebūšu izbrīnīts, ja tulīt pamodīšos
un mēs abi pasmējāmies
jo joprojām turpinājām iet
kaut arī kājas vilkt bija grūti es biju 100% pārliecināts ka tā ir īštenība
ak jā un vēl skrienot augšā berģu kalnā aiz tās aizzīmogotās līnijas es uztraucos vai zeme nebūs vēl karsta un man nesvils pēdas
bet nē manām pēdām bija patīkami silti
...un tomēr pamodos
ja ne šķūnis
bija darba laiks
es jau biju savācis dažus sūtījumus un dažiem man vēl bija jābrauc pakaļ
bet es biju savā šķūnī
saģērbies
ar somu plecos
rāciju ieslēgtu
tikai kājas nebij apautas
un es jau tā biju daudz laika izšķērdējis
domāju, ka varbū nemaz neko kājāš nevilkt
braukt ar basām kājām
un tik tiešām pedāļi nemaz nedūrās pēdās
laiks ārā bija tieši tāds kā īstenībā
bez sniega bet auksts
taču pēdiņas nesala :)
vienīģais domāju kā tas izskatīsies, bet tad iegalvoju, ka kāda gan tam nozīme
ko citi domās
un braucu laukā
un tad tāda jocīga skaņa
takā putekļusūcējs smaktu
pagriezu galvu uz šosejas pusi un kādus 20m gaisā lidoja lidmašīna
kārtīģa lidmašīna
tieši paralēli šosejai
balta ar zilām līnijām
drīzāk pelēka
gaiši pelēka
nu kā jau lidmašīnas :)
uzreiz sapratu ka viņa taisās nosēsties uz šosejas
jeb brīvīenes
nu tajā galā kas berģos
apmēram tā
tur kur tas berģu kalns
kamēŗ vēl redzēju viņas dibenu tas nosprakšķēja kā salūts :)
tas dzirksteļkrāsu
un melni dūmi kā no riepām
degošām
un šoseja vēl bija pilna ar mašīnām
un tad viņa pazuda aiz tā berģu kalna
gribēju pa rāčiju dispečeram pateikt, bet apkārt valdīja pārāk liels troksnis
tik pat kā uzreiz aiz lidmašīnas aizšāvās arī visādi auto ar gaudojošām sirēnām
zilām un sarkanām ugunīm
kā filmās
es pat nejutos kā LAtvijā
neticējās, ka tik ātri varētu reaģēt
bet tad iedomājos to ainiņu pilotu kabīnē
ka viņi jau arī ar lidostas dispečēriem sen visu bij sarunājuši
un attiecīgās iestādes jau labu laiku bija lietas kursā
riteni nometu un skrēju tālāk ar kājām
laikam tāpēc, ka šosejas jau bija aizzīmogota
tamdēļ vajadzēja pārlēk pāri ar kājām
tad gan es dispečeram paziņoju, ka es kavēšos, jo tikko nogāzās lidmašīna
dispečers gan atbildēja, ka viņš jau zin un ka viens no mūsu kurjeriem tur ir
tad arī sadzirdēju, ka priekšā skrienošajam arī ir rācija
viņš bija jauniņais pirmo reizi redzēju un sastapu :)
nu jā un mēs kopā skrējām uz priekšu pakaļ lidmašīnai un nemaz nedomāju, ka tas tik tiešām notiek pa īstam
parasti es tam vnk nespēju noticēt
un atkāŗtoju sev ka tas drošvien ir sapnis
ka es kā vienmēr tulīt pamodīšos
bet nekā tamlīdzīga
es tik aizrautīgi gribēju redzēt kā tas viss dzīvē notiek
mazliet aprāvos, kad ieraudzīju pirmo sadegušo auto
visa melna un izkususi kā svece
un vai tur bij kāds cilvēks nebij ne jausmas
un ugunsdzēsēji jau pirms mums bij paspējuši apdzēst liesmas
tapēc skrējām vēl ātrāk, lai vairs ne nieka nenokavētu redzēt
gar šosejas malām vislaik mētājās kādi melni sū nu tādi apdeguši metāla gabali
ja sākumā vēl domāju, ka varbūt būs jāpalīdz lidmašīnas pasažieriem, tad drīz jau sāku domāt, ka visi būs dzīvi sadeguši un nebūs tas patīkamākākais skats
aizskrējām līdz kaut kādam labajam pagreizienam
90 grādu
un likās jau ka esam atskrējuši līdz vietai kur lidmašīna apstājusies
jo kokos bija ieskrējis un iestrēdzis tāds paliels melns korpuss
un vēl atceros, ka skrienot es atkāŗtoju to ainu kā lidmašīna manu acu priekša veic piezemēšanos un sapratu, ka lidmašīnai nemaz nebija spārnu
tiesa nebiju pārleicināts
jo varbū vnk nepamanīju
nu jā be tas melnais korpuss kokos nebija gan lidmašīna
tas bija sabiedriskasi transports
bet nu trolejbuss vai autobuss vai tramvajas es nevaru pateikt
varbū ka visi trīs
jo tuvāk nācu jo domas mainīju par to, kas tas īsti ir
bet cilvēki bija dzīvi
viņi joprojām sēdēja iekšā
viņu pašu drošības labad kaut kādi līderi neļāva viņiem pamest savas vietas
varbū kamēr eksperti nebūs apskatījuši notukma vietu
un tad es iedomājos kas notiek viņu prātos, jo varbūt, ka viņi nemaz nezin kapēc pēķšņi viss ir tik melns
gribēju viņiem izstāstī, ka nogāzās lidmašīna un viņi var preicāties, jo var redzēt, ka ar viņiem viss ir kāŗtībā un viss ir beidzies
nu lai viņi nepadomā, ka ir sācies karš un kuru katru brīdi krītīs nākamā bumba, kas padarīs līdz galam to, ko nepadarīja pirmā
bet nē mēs skrējām tālāk
iekšā mežā
kur rosījās armīnieki un visādi citādi
redzējām caur mežam un mežā iedragāto lidmašīnas sliedi
bet neskrējām tālāk
pienāķuma apziņa apspieda
un es jautāju tam otram kurejram vai viņš pieķēdēja riteni
jo es savējo nu īštenībā drauga riteni atstāju turpat guļam
atkal domās iztēlojos to ainu, ka ritens guļ tur uz zemes smiltīs un cilvēki haotiski skraida apkāŗt
cerēju, ka neviens kretīns nepamanīs tur guļošo un nepieķēdētu riteni
nu jā un tāpēc labāk bija ātrāk atgreizties pie viņa
kā arī tie sūtījumi joprojām gaidīja adresātu
jeb adresāti gaidīja sūtījumus
un pa ceļam atpakaļ
runājām par notikušo
nevis, ka tas būtu šausmīgi, bet ka beidzot tas ir noticis
es, potams, atklāju, ka jau tik daudz reižu biju sapņojis par krītošām lidmašīnām
un tad beidzot es to dabūju un nu būšu mierīgs
un tad izmetu tādu ironisku frāzi
nebūšu izbrīnīts, ja tulīt pamodīšos
un mēs abi pasmējāmies
jo joprojām turpinājām iet
kaut arī kājas vilkt bija grūti es biju 100% pārliecināts ka tā ir īštenība
ak jā un vēl skrienot augšā berģu kalnā aiz tās aizzīmogotās līnijas es uztraucos vai zeme nebūs vēl karsta un man nesvils pēdas
bet nē manām pēdām bija patīkami silti
...un tomēr pamodos
