Tīrība un smaržība.

Māsa šķiet ar Agiju vannojas, es pievienojos. Bez plikumiem gan aina. Es pat peldšortos vai bokseršortos. Kad duša beidzot atbrīvojas, man arī tiek ūdens strūklas veltes. Ieziepēju krūtis, ieziepēju paduses. Pārējais gan zem ūdens un meiteņu klātbūtnē taču nenākas mantību pucēt (Diezgan loģiski kopumā, ne?). Jūtu, kā siltais ūdentiņš apčalo manu ādu (tiešām sajūtas bija TIK īstas un ticamas). Skaloju ziepjputas nost, gluži vai piesārņojot mūsu vannīgo vidi. Bet cik tur to kustību izraut korķi, ļaujot ūdenim aiztecēt. Klāt gan plūst atkal jauni ūdeņi, taču šīs jau laukā no vannas, es arī. Matu fēnošana, Agija vairs nav Agija (un paldies Dievam). Tagad, vienreiz uzmetis aci, nespēju vairs novērsties no Agneses (Vilcenes, arī Vilis) matiem. Tie tik skaisti, vientonīgi krāsaini, kuplaini gari un viņai piestāvoši (daudz trakāk nekā dzīvē - pasakaināk).

Turpinājumā jukas sižetā un viena personāža tēla maiņu putra - Agnese, Agija, Agnese - nesaprotu. Ar vienu no viņām aprunājam māsu. Cenšos atcerēties vārdu "antisociāls", ko atceros arī.

Beigas gan ir ļoti skaidras - iekārtojos gultā, ietinos segā, guļu.