Ieejam veikalā!

Reāli tāds pats garīgais kāds visulaiku – neapmierinātība par visu un tai pat brīdī nav miņas par ko. Tāda kā bezjēdzīga tusēšana centrā vai rajonā. Tā kā tikko būtu no jūrmalas atbraukuši, vai no rajona pļavas izlīduši. Bet ejam veikalā iekšā. Mēs visādi no CF. It kā tāds normāls bariņš – ap 10 pipukiem. Brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Visi tādi pelēki, tumši bezpersoniski, bet no cf, mazpasīstami. Vienīgā Svīta bij reāla persona.

Man iedeva paturēt to, kas vēl nebija atvērts un izdzerts. Kapēc, to es nezinu. Tad nu vienā rokā groziņš otrā tas, vai pat tie. Veikals tāds kā Saulīte, laikam. Skatījos uz alu. Domāju ņemšu ka 2l pudeli, bet atturējos dēļ savas apņemšanās – nedzert alu. Tamdēļ vilkos dziļāk veikalā līdz ledusskapjiem, kuros varētu atrast kādu džinu. Es atradu arī, bet tad gluži kā pie alus atkal atturējos. Šoreiz cita doma – kam man tas vajadzīgs. Nu liku ka pudeli atpakaļ.

Atpakaļ uz kasēm. Paņēmu man liekas kādu kārumiņu, kad tā sajutos neērti ka rokas tukšas, un atcerējos par to vai tiem, kurus man bij uzticēts paturēt. Mazliet ātrāk vilkos atpakaļ dziļāk veikalā pie džina ledusskapjiem, kur domāju varbūt uz grīdas ieraudzīt stāvam tos. Bet tur nekā nebija.

Atpakaļ uz kasēm. Ieraudzīju nemāku teikt uz kā stāvam alus pudeli un mazāku alus pudeli vai bundžiņu. Kā kuru brīdi. Domāju vai abas manas, vai tomēr tik viena. Izvēlējos to mazāko pudeli. Jutu atvieglojumu, ka man tomēr var uzticēties.

Rokā pudelīte, otrā pastēte. Sagaidījis kamēr pipuks rindā man priekšā norēķinās. Pastēti nolieku uz tā sūdiņa, kur vienmēr un visi. Alu gan domāju nolikš tur kur pirkumus liek pāŗdevēja un mēs tad ērti jamos sabāžam maisos vai maisā. Bet es to tikai taisos darīt kad nezināmas izcelsmes pipļaks mani aiztur aiz pleca, ka es netieku uz priekš, lai nolikt to al. pagriežos pret šo un šaku blatot virsū pēc principa „nah tu atļaujies”!

Tas kauc kā beidzās mierīgi, jo jams ātr apklusa un palika īgnu prātu, jauku seju. Noliku to alu vietā, tajā. Un te sāk pārdevēja blatot virsū. Par to alu „kas pie velna”! Es sak „viss labi, viss labi”! Pēc tam, kad noskaidroja ka alus pirkts citā veikalā, Atsvieda pudeli atpakaļ un pavēlēja pamest veikalu.

Taču pastēte. Nekas nebij galā. Spirinājos pretī. Nejēdzīgi paradoksāli ka tas džeks, ko par pipļaku saucu, arī pirka pastētes. Vienu tādu pašu kā es un otru tādā kā salātu trauciņā, plastmasas. Un tad turpat arī vēl trešā pastētīte, tā manējā. Bet šī netaisās man viņu nopārdot. Taču pipļaks ar izrāda neapmierinātību, ka nepirks vēl treš pastēt. Tipo pat tā kā nostājās manā pusē, lai gan besija man, bet nu skaidrs ka pārdevējas stulbums lauza jelkādas robežas.

Pirms tam vēl bija kontakts ar veikala apsargu. Kāds tieši neatceros, bet mani veikalā viņs tīkoja labāk neredzēt nekā redzēt. Tāpēc, kad sāku bļaut uz pārdevēju, domāju ka šis būs klāt un palīdzēs man iziet, izmesties. Taču nekā – pēc pirmā blata pārdevējai „tu esi stuulba” (vai arii debiila – neatceros) tā arī apsargu nemanīju. Un vēl otreiz un skaļāk atkārtoju to pašu sentenci „TU ESI STūLBA”! Tā kā apsargs nenāca un nerādījās un pārdevēja neko pretī neblatoja, tad tik turpināju – 4x „TU ESI STūūūLBA!” un katru reizi pakāpeniski skaļāk.

Apsargs nenāca, bet beigas izvērsās tādas, ka mēs visi trīs – es, pārdevēja, pipļaks – draudzīgi un visu piedojoši apskāvāmies. Gan jau ka arī savu pastēti es dabūju, bet tas vairs nebij svarīgi. Un, kad apskāvāmies, pārdevēja vienalga manī raisīja viebumu.

Un pa visam nevietā – kad bļāvu, pārdevējai galvā bij tāda kā caurspīdīgas plastmasas, kantaina aizsargķivere kā kosmonautiem, bet pilnībā caurredzama un kantaina jā. Laikam, tas lai tāds kā es viņu nesavainotu.