Būt Alfā.

Bagātīgi pasapņoju. Vispirms jau sen nesapņotais subaru, tad sen neredzētie saulīte n zaķis. Braucām sazin kur. Sēdēju takavienmēr aizmugurējā labajā stūri, bet zaķis vadīja poweru, sēžot man tākā priekšā, t.i., viss – stūre, pedāļi, spidobar`s – atradās labajā pusē. Nu labajā nevis kā ierasts kreisajā. Domāju tas ir tikai uz laiku kamēr savedīs kārtībā es nez ko, bet par to runājot jams atzinās, ka tas ir viņa mazais sapnīts, kas beidzot ir piepildīts. Nus stilīgi jau bez gala.

Aber saulīte sēdēja man blakus uz pakaļējā beņķa. Vismaz tik ilgi, kamēr neizdomāja ka viņai tur, kauc kur, jāizkāpj. Tad viņa veikli pārkāpa pār spõrt priekšējo beņķi, kurš īstajā brīdī kā Einšteina teorijā par universa taures formu, mazināja savus gabarītus. Un, protams, kad saulīte ērti iekārtojās, beņķis atkal nemanot izskatījās nepārkāpjams.

Brīžiem liekas ka braucam pa brīvībeni. Ne gluži uz Alfu, bet garām jau nu gan ka.

Te nu kāds gan jau mani uzmodināja.

Alfa, alfa, Ālfā... Nezinu kā tur nokļuvu, nē zinu gan laikam – sākās jauns sapnis. Nu tas tā. Vazājāmies ar oz pa Alfas plašumiem, kad pašiem par brīnumu uzdūrāmies milzu telpai kā halle, kas vien bija kā pus Alfa. Sākumā abi tur waaauuu, bet tad devāmies uz priekšu kaut arī milzu telpa bi galīg tukša un tāda tikko celta: tīra, gaiša, moderni vienkāršprecīza. Tur, kur jamās aprises, pagaidām vēl manāmi, beidzās, nospriedām, ka vērsies vaļā kārtējais – 4. – Alfas paplašinājums.

Tuvojoties smalkajam aizsegam, kas slēpa jauno Alfu, milztelphalle pati no sevis aizvien pletās – atkal gluži kā tais Enšteina teorijās „Pakaus` acēm pa priekš`”. To, protams, ievērojām. Divreiz nedomādami, griezām malā uz pirmajām durvīm, kuras gan nepadevās, taču, stiprāk apejoties, vaļā bij`.

Acīm pavērās vecā, labā, krāšņā, možā, multifunkcionālā Alfiņa! Un ne tikai – laiks bij tuvs vakaram, darba laiks uz beigu, uzkopējas un apkopējas on line, tātad divas ar spaini un slotām kopa tieši pie durvīm. Acu skatieni sastapās, mulsinoši, pamulsām, ne vārda – mēs na#%@, viņas berzt.

Taisni uz priekšu, pa labi. Kauc kāda frizētaviņa, saloniņš laikam.

PSC, tas murgs jāizlaiž jo tās nemītīgās pārmaiņas un izmaiņas nemaz nevar apsekot.

Nu jau ne tikai vakars un darbs uz beigu, bet nu ir nakts un darba nav. Doma iet prom, bet neviens jau prom nedzen, tapēc kapēc nepalikt. Ieslēdzam tv, saguļamies, paguļamies, sasēžamies, apsēžamies. Tagad jau nez cik mēs un kas tur mēs, bet ir vairāk nekā divi vien. Kas pazīstams, kas nē, nepateikšu vis. Bet nu bariņš tāds norm savācies.

A pa tv uztrāpam uz šausmeni bailīgāko. Nezinu vai vēl ir tādi vakari, bet agrāk pa LNT bij tādi šausmeņu vakari, imho.

Gaismas tiek izslēgtas visā plašajā Alfā, mazo saloniņu izgaismo tikai tv zilais ekrāns. Ekrānā rādīto pilnībā nevaru atstāstīt, galvenokārt tāpēc, ka nemaz neskatījos – vērsu skatienus uz sirēalo telpiņu: plūdošām, kustīgām ēnām, uzzibsnījumiem, absolūtā mellnumā...

Lai kā prasītos bailēm pilns piedzīvojums – stīviem muskuļiem, prāta šausmām, kliedzieniem, baiļu mēmu klusumu -, nekā tāda nebija! Un žēl ka nebija.

Tā vietā apjautu ka neesmu viens. Sēdēju uz grīdas, spilvena. Blakus kauc kāda svešiniece. Vispār viņu nesaskatīju – tumšs bija. Bet nez kapēc zinu, ka viņa bij depresīva paskata melnmate, ap gadiem 20. To, ka jamā ir tipo palaistuve, ar es zinu.

Tālākās izdarības nekas oriģināls. Pat nejēdzīgi sekli sadrāzti. Vienbrīd sapratu, ka mūs varētu redzēt. It kā jau vienalga, bet tai brīdī arī manēā atradās tur pat. Tā vietā lai pārtrauktu, centos pazust no zilajiem stariem, lai netraucēti un viņu nesāpinoši pabeigtu un beigtu. Loģikas tur nav diži gudras. Tai pat brīdī, tam visam notiekot, arī apzinājos, ka viņai jau ir skaidrs un visam būs beigas, un nekas nav glābjams. Un tomēr cerība un tā doma „par to pēc tam.. pēc tam”.