Taisnību.

Kāds iesākts, un nepabeigts sapnis.

Darīšanas kādā ne īpaši apdzīvotā daudzdzīvokļu ēkā, kas pēc izskata gluži kā rtv – plašs gaitenis, divas kāpņtelpas katra savā galā, visapkārt, gar sienām, durvis. Tikai koplietošanas un ne tikai koplietošanas telpas tādas sireālas. Vispār viss piedzīvojums ir sireāls. Darīšanas nav nekāda nieka lieta. Runa iet par kādu nepilngadīgo, kuram piespriests kaut kas šausmīgs. Es nebūt neieņemu neitrālu pozīciju, bet bāžos visur iekšā. Laikam sadomājos, ka esmu žurnālists, kurš ar taisnību darīs panākt lielas lietas. Galvenās šaubas ir par to vai tas iekšā dzīvoklī ir vainīgs un vai viņš vispār tur ir.

Šitik [ne]tālu jams bij iesākts.

Pēcāk nekas nenorisinājās īpaši saprotami. Daudz noslēpumu un slapstīšanās, un uzticības izmantošanas. To, kas it kā slēpās iekšā, atraduši, uzskatīja par sabiedrībai ne bīstamu jeb mirušu, vai arī par ne meklēto. Es pašaizliedzīgi uzņēmos visu izpētīt sīkāk. Iesākumā uzmeklēju TO. Tas bija tāds kā melns. Apkārt melns kā dedzis vai ilgi nostāvējies, bet iekšpusē diezgan svaigs un gaišs. Tas nebij liela izmēra, bet gan tieši mazs kā broileris. Īstenībā tā arī bija kā vista, bet sākumā es to neatzinu. Lai pārbaudītu kā īsti ir, es to kodu, garšoju. Baidījos to darīt gan tāpēc, ka tas bij pierādījums, ko man nebij tiesību ne redzēt, ne kur nu aiztikt, ak nu un bojāt, gan tāpēc, ka velns sazin kas tas bija, kādi tur mikrobi un tā gaļa – vistas vai cilvēka[?].

Darīju visas tās lietas ap vistu slepus. Tik atceros kā slēpos no kāda savas paziņas, kam pateicoties tiku tai dzīvoklī, tikai lai palūkotos, un no kādas izmeklētājas vai nezinu kas viņa bija.. kauc ko ar tiesu lietām ņēmās kārtot.

Tas tā cik vēl atceros. Vispār labi atceros.. it kā.