Par manu viņu.

Neizkrīt no prāta pēdējā sapņa epizode:

Buša vizītes laikā LV sagadījās tā, ka bijām devušies nelielā ceļojumā. Vienbrīd domājam, kā tikt garām ASV spēku posteņiem. Naivie, iedomājāmies, ka mums ar riteņiem būs kādas priekšrocības. Otrbrīd tiešām mierīga un patīkama atpūta. Trešbrīd jau kaut kur no kaut kā jābēg.

Galu galā, bēgot iebraukuši pļavā vai kādā labības laukā, netiekam ne uz priekšu ne atapkaļu. Nekur sprukt nesanāk, bet neviens par mums neliekas ne zinis. Bezcerīgi galīgi – jāpaliek mums, kur esam. Cerību plosa garšs laika periods priekšā, kurš jāpavada sēžot tai nolāpītajā mašīnā, kas varētu būt divus desmitus gadus vecs FIAT`s.

Es, pie sevīm domādams, iedomājos, ka pa to laiku varētu padarīt pieaugušo lietiņas. Tad ierunājās viņa

- zin ko mēs varētu darīt? (lai ātrāk paietu laiks)

- m?

- mēs varētu laizīties un tad laizīt viens otram!

- ko... tur? (ar acīm norādot zem klēpja)

- jaa!

- es sākšu jau tagad! – iepriecināts un iekarsis pavilku uz augšu svārciņus, ar rokām sniedzos pie biksīšu maliņām, ērtāk noliekdamies, bet...

- nēē! – ar spiedzienu iekliedzās viņa un aizvēra kājiņas cieši kopā klāt.