Draiskule smp!

Mājas manas, istaba tur tā vecā, es kā es, bet ko viņa te?! Šurpu turpu, kamēr atkal tur, pie viņas. Ak draiskulīte – īsa, gaiša kleitiņa, izlaisti sprogaini mati, starojošas apaļās ačteles. Abet ko viņa te? kāds ciemos? OK lai jau! Pie sevīm domāju, ko viņai piedāvāt, ko darīt, ko darīsim, ko darīšu. Es jau nedrīkstu tā .. nē nē es neesmu gatavs. Vēl neesmu ticis pāri.. vēl nemaz nekas nav galā. Aj labi pofig vienreiz visas tās detaļas/domas/whatever!!! Pacēla viņa kleitiņu uz augšu lidz kaklam tā. Nebija viņai apakšveļas, nebija lielas krūtis, nebija noaudzis kā man. Bija tur gulta, iegūlās viņā tajā uz muguras. Es vilcināos bet ne ilgi – uzgūlos virsū, ielaizīju starp krūtīm, mazajām. Tad atrados es zem viņas jau vienās biksītes, vairāk nekā. Saliecās viņa eleganti no sava izstieptā auguma pusaugumā, lai būtu tur, kur Guncijs ir. Nenovilka biksītes man, bet tāpat slapjo mēli pie olām trenēja un uz augšu slīdēja. Kutēja/patika kā es beigtu, bet neko es nebeidzu. Ša jau taisījās apņemt galiņu, kas aiz biksīš apvāršņa stalti gaidīja. Bet ar tādu skaņu kā vinila plate no adatas nolektu un apstātos viss jaukais apgrieza kažoku. Draiskule savieba seju un „izspļāva”:

- tev smird... nomazgā!

- ee ee aa ea apbrīnojama atklātība – izbubināju.

Ar neērtu vilcināšanos „aizlēcu” uz vannasistabu, kura bij aizņemta. Atgriezos istabā paskaidrodams, bet saņēmu atpakaļ nelokāmu „nē”!

Kamēr atradu alternatīvu un jau mazgāju/apmazgāju apvainoto Gunciju, pamodos.