Tādā sireālā, bomzīgā, kādu trīs stāvu daudzīvokļu mājā ieradāmies pie Pašinka. Es un Oz bijām tie mēs. Ieradāmies pakaļ manam ritenim, kuru aizdevu kaut kad Pašam. Ritenis bez sēdekļa nu bija ritenis ar sēdekli. Tikai nu rēcīgs līdz zarnas izdiršanai, ja ne bezgala. Rēkdams, brēkdams, locīdamies centos dalīties iespaidos. Nieki ka beņķis bij šķībs viņš neatradās uz vienas ass ar rāmi – bišiņ nost. Pati beņķa forma atgādināja kādu drag race spoileri vai kā nascar tikai garāku un kā sēdekli protams. Piestiprināts viņs bija hvz kā, bet ne gluži piemetināts... sasiets vai kā da nez.
Tā tas gan netika atstāts. Paša sameklēja instrumentus un sāka skrūvēšanu. Priekšējai dakšai tur, kur rumbiņas pievieno, paskrūvēja, ar kāju uzsita pa stūri, un nost nonāca rāmis. Kad bija dabūjis nost rāmi, Paša varēj noņemt sēdekli. Tad kā milzu sikspārņu alā skatījos tai caurumā, no kura bij izņemts rāmis. Tur bij putekļ pilnāk par pilnu, ik pa atstatumiņam zirnekļu tīkli pelēki kā mēness, eļļainu smilšu nogulsnes visos stūros, bet neviena paša ne dzīva ne nedzīva iemītnieka nemanīju.
