Baiba, Barba, Barbara.
Agrs un vēl patumš rītiņš. Uz skolu negribu iet un neiešu. Labāk tāpat vien pastaigāšos. Joprojām patumš, Lauras trepenē deg gaismas. Kā nakstauriņš gaismas pievilināts ieeju iekšā. Pakāpienu pa pakāpienam uz augšu. No Lejas sāk skriet daži rajonieši, saceļot troksni kā bizonu bars. Kaut kāds Bārtiņš un kaut kādi tik pat līdzīgie mani apsteidz un otrā stāvā sāk zvanīties pie durvīm. Es intereses pēc pastāvu, pavēroju. Atver, krieviski runājoša, vecmāmiņa. Bizoņi pavēl, lai sauc Šņibīti laukā (Sauc gan Šņibīti tās vienīgajā un īstajā vārdā). Ruskaja pasmej un saka, ka nepoņimaet kto takaja Šņibic i počemu vse koešto putaet. Pati nav īsti droša un iet dziļāk dzīvoklī pārliecināties/pārbaudīt vai tiešām Šņibīts te nekad nav bijis. Es pa to laiku vairs neciešu klusu un ieminos par iespējamo kļūdu – Šņibits vroģi dzīvo trešajā stāvā. Visi kā viens pastās uz dzīvokļa numuru i neatvadoties no vecmammas skrien augšā. Te pati Laura arī parādās. Viņa aizkustināti jautā man – vai es arī atnācu ar visiem kopā Šņibīti vārdadienā apsveikt. Un šai brīdī pazib skats no kāda portāla ar „šodien vārdadienas svin:...„ Ak jel tik tiešām viņai v.d. Saku, ka JĀ Jā jā. Skatos visiem dāvanu maisi rokās, bet man nekā. Es tak biju aizmirsis. Toties, kad Šņibīts atver durvis, tad pirmais viņu apsveicu un apkampju, ilgi. Patīkami pārsteigta viņa ir un uzsver, ka no manis neesot gaidījusi.
Visi pazūd un ar Šņibīti kopā un vēl daži pa priekšu skrien ejam pie Dziņkas. Kaut ko pārmijam dažus vārdus par skolu, ka drīz jau viņa brauks. Vislaik paliek arvien gaišāks. Atverot Dziņkas trepenes āra durvis, dzirdu no kaut kā nogāzta izrietošo troksni. Nodomāju, ka tie idioti skrienot būs kaut ko sagāzuši. Dzīvokļa durvis vaļā, tapē eju iekšā. Pirmo ieraugu sievieti, kuru noturu par Dziņkas mammu un pieklājīgi pasveicinu. Ieraugu Dziņkas kājas aiz stūra. Viņš sēž tajā krēslā pie klavierēm. Yo yo pasveicu arī viņu un esmu izbrīnīts, ka Oz ar pārējiem ir aiznesušies vēl tālāk. Dodos līdz, eju cauri Dziņ māsas istabai uz balkonu, kur jau pamanīju viņu balsis. Uzkāpis uz balkona esmu vēl izbrīnītāks, jo šie paspējuši tik ērti iekārtoties kā visu nakti jau šitā gulšņātu, sēdētu, burzītos.
Nu jau pavisam gaišs rīts kā vasaras diena. Dziņka ar kaut ko vienā stūrī guļus stāvoklī, Oz ar Īkstīti blakus stūrī guļus stāvoklī, es pagaidām kājās pa vidu. Smēķēšana, iedzeršana, sarunas... Pēkš ievēroju, ka Oz i zaļās krāsās un Dziņks arī. Sāku par viņiem smieties, jo šie tādā veidā nereāli reāli izceļās. Jamie i no PE izzaguši avatarus un paši tagad staigā kā avatari. Paskatoties uz Oz augšā parādās avatara vārds – Drossirdis. Sāku smiet vēl vairāk, ka viņš nevis savu noobisko avataru paņēmis, bet svešu – Sirmuula. Uz Dziņku no smiekliem nevaru taisni paskatīties tapē arī nevaru apskatīties, kam šis i nozadzis avataru. Bet abi divi i identiski vienādi. Nevaru beigt smieties un tie avatari takšu i sievietes. Oz gan cenšās taisnoties, bet es viņam saku, lai paskatās uz savām krūtīm. Viņam krūtis neiesauļotas un tur kur peldkostīmam vaidzētu būt, tur gaišāk zaļš, bet krūtis tik pat nekādas kā vīrišķim. Viņš sāk blatot, ka kas es nezinot īstas krūtis? Un uzvelk Īkstītes ģempīti uz augšu, izvelk vienu apaļo un norāda ar pirkstu „lūk tas ir īsts pups!”. Lai vēl vairāk kaut ko pierādītu sāk jamo zelēt un ar lūpām kost, lai es redzu cik īsts pups ir ļumīgs.
Apguļos tur vidū tā ka starp visiem un blakus visiem. Paskatos atkal uz Īkstīti. Pupu joprojām var redzēt. Nodomāju heh cik viņa vienaldzīga. Salīdzinu, ka Mīlulīts gan bij kautrīgāks. Tā kādu laiku mierā gulējām savā nodabā kaut ko domājām un Īkstītes roku bučoju.. a moš neapzināti zilumus sūcu.
Mā atnācu vēl bija tik agrs, ka muča vēl tikai taisījās uz darbu. Viņa nemanīja, ka atnāku. Kā izrādās tad arī to, ka biju prom, nemanīja. Iegūlos gultā un tad viņa mani modināja „vai uz skolu neiesi?” Gribēju jau teikt, ka biju, bet likās - neticēs.
