Čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk.

Škodinieks un kursa biedri, un beņķīts man līdz. Labi atceros, ka Normīts toč bija. Tad vēl, laikam, Garais, Rinalds un Zigis. Baigi daudz.. nu labi tad Rinalds nebija. Sākumā stāvējām kājās un ar to beņķīti vienā rokā tā grūti līdzsvaru noturēt. Normītim jāpiepalīdz, lai es nenonkristu. Vietas atbrīvojas un sasēžamies. Garais ar Zigi jau vislaik sēž divvietīgajā vietā un priekšā sākas vienrinda, kurā sēž Normis un tad es. Šie gan ņirdz, lai es sēžos uz sava beņķīša, ko es arī izdaru, iekārtojoties blakus Normim.

Viss pārlec uz vilcienu brīdī, kad lecam no viņa laukā, jo domājam, ka šīs pa tādām smiltīm nepabrauks. Mhm domāts darīts jau raitā solī turpinam ceļu ar kājām, ik pa laikam atskatoties atpakaļ uz vilcienu. Drīz vien vilciens tomēr uzņem tempu un jau mūs grasās panākt. Lai šim nebūtu taisnība, tad sākam skriet, bet nekā. Galu galā skrienam, lai ērtāk ielekt atpakaļ vilcienā. Joprojām līdzi paņemtais beņķīts traucē i skriet i koncentrēties. Mašīnists mūs piečakarē piebremzējot un savācot mūs. Salecam pirmajā vagonā. Visi mazliet skatās uz mums bet forši vienalga man tas. Vagons vispār LDZ vagonus nemaz neatgādina. Šitamais tāds plašāks kā vesela klase. Vietas tipa dafiga. Visi tā retināti izsēdušies. Savējos ieraugam un tur pat nometamies uz sēdēšanu.

Braucam un braucam, braucam, braucam un braucam. Nu ir jau visādi prikoliņi, mazliet paņirgāšanās par vecākiem cilvēkiem, vietu maiņas. Bēēt lielākais prikols jau tur, kad sēžam aizmugurē un es ar skatu uz pakaļu, Aizmugurē ir logu gluži kā trolejbusos vai tramvajos. Labāk jau ar tramvuli tomēr salīdzināt. Un sēdēt kā trolejbusā var vienā tādā rindā. Es ar tiem kopā smejos un ākstos, ka pamanu vilcienu tieši aiz mums. Tas tiešām nebij nākošais vagons tas bij cits vilciens. Sākumā domāju grib mūs apdzīt, bet jo vairāk skatījos jo viarāk paliak bail. Vilcieni vilcienus tak neapdzen. Pirmajam saku Normītim, bet viņam po. Arī citiem po. Tas otrs vilciens vislaik tā atpaliek un atkal pietuvojas. Mūsējais jau ar nevienmērīgi maina gaitu: tē ātrāk te lēnāk. Un tai otrā vilcienā Mašīnista telpa pilna ar cilvēkiem. Cilvēki tādi paveci pelēkām drēbēm un pienācīgām naģenēm. Sejas viņiem tādās iespringtās grimasēs un visi blisinās, kas būs tālāk. Es domāju, ka šiem bremzes nestrādāja, bet nezinu. Pienāca stacija es nopriecājos, ka mūsu vilciens vēl nebremzē un ļauj tam otram atpalikt. Nezinu vai speciāli vai nē, bet es tā ceru. Taču pienāk arī brīdis, kad mūsējais bremzē. Es skatos stacija pilna ar cilvēkiem visā tās garumā. Daži sāk steigties uz priekšu. Galu galā apstājamies un otrais vilcēns strauji tuvojas. Es pielēcu kājās paejos uz priekšu atpakaļgaitā un iztaisnoju rokas kā gatavs triecienam, bet viņš apstājās.

Vagonā sakāpa vēl vairāk veco un mazi vietējie čigāni sāka skraidīt. Daži pa priekšējo ieeju ienāca un cauri skrienot visam vagonam pa pakaļējām atkal izlēca laukā. Citi atkal bļaustījās par ledus konfektēm, kuras i mājās paštaisītas. Lielākā daļa ņem arī, bet es rādu nē nē. Bāž man viņas paņemt, bet es tomēr nē.

Durvis aizveras un vilciens atsāk ceļu. Saspringstu – atkal tas sākas.