Nightride.
Jūra šalc, bet pārāk tumš, lai viņu saredzētu. Vajadzētu horizontam dažādi mirgot, bet tā nav ir tikai krasts, Oz un Dziņka. Pa tumsu maldāmies, ar riteņiem atbraucām. Pa smiltīm rāpjam, bet forši viņas nemaz nekaitina un visur nesabirst, un netraucē. Ar telefonu displejiem rādam sev ceļu. Joka pēc it kā kaut ko arī meklējam. Un dziņka kaut ko atrod. Tiesa grūti viņam rakt un spīdināt gaismiņu tapēc pasauc mani. Tāpat ar vienu tel par maz tapē viņš ar vienu roku rok ar otru spīdina un piespīdinu. Kaut ko cietu uzrok nu kaut ko kanalizācijas lūkai līdzīģu. Notīrsa smiltis un cenšās salasīt, kas virsū uzrakstīts. A virsū uzrakstīti cipari un jams man pavēl, lai tos norakstu. Es mazliet bilstu, ka nu kā man tel aizņēmts es tak gaismiņu spīdinu. Bet viņš nav tik dumš kā es. Saka, ka vairs jau nevajag, pietiks ar viņa gaismiņu. Es uzmetu acis un redzu bāc daudz cipari, daudz būs jānoraksta. Laikam, pirmos divus norakstu un tad atkārtoti padomāju, skaļi. Kāda gan no tā jēga. Nu taču tas nav nekāds kredīta atjaunošanas slepenais kods. Tur tak rakstīts (tagad vairs īsti neatceros) Hansabanha vai Latvijas Gāze, vai Latvijas Nafta, varbūt, visi iepriekš nosauktie. Bet nu skaidrs ka tas ir kaut kāds vai nu gāzes vads vai kas, un vnk Hansabankas sponorēts nu kas zin. Galu galā slinkums uzvar un nekas netiek norakstīts.
Pludmalē parādās arī citi cilvēki un saku Dziņkam, lai noslēdz gaismiņu, lai tak nepamana. Bet vienalga gaišs. Paskatos, kapē šis neklausa, bet klausa – gaismiņu nespīdina. Tad arī abi pamanījām pie debesīm mēnesi. Laikam, mākoņi aizpeldēja i aklo tumsu novāca. Tagad viļņus varēja redzētu un tālumā lūkoties varēja un saprast, ka neesam vieni. Tik vēlā stundā sasodīti daudz cilvēku un kā izrādās lielākā daļā jaunāki par mums.
Izgājām tā kā atpakaļ uz ielas. Ieraudzījām no kurienes visi nāk. Bij viņiem pirts, bet nu beidzās pirts. Sēdējām uz saviem riteņiem pavērsušies vien pret otru. Domājam ko nu. No tiem jauniešiem gribas ātrāk tīties prom uz klusāku viet, bet kamēr tas vēl nav izdarīts izrādās ka viens no viņiem ir pazīstams. Pats Tomiņs Antomio. Pasveicnu, atsveicina. Un jūras vairs nav. Smirdīgā Daugava gan jā. Un Hansabankas saules akmens ar kā Betmena logotips debesīs spīžo. Un tad man aši iešāvās doma braukt uz to saliņu, kuras nosaukumu ne sapnī ne tagad navaru atcerēties (ne mangaļsalu). Nu vienalga bailīgi būs un Dziņkam ar patīk ideja, bet tomēr līdz galam neaizbraucām, jo tiem bij jāpiečakarē un nēgribējās gribējās ko citu nu tā kaut kā.
