Anete un ne Anete.

Šonakt glāstīju Anetes kājas. Viņa ļāva, jo visi bijām alkohola spārnos. Bet šmiga izgaroja un tad viņa man dāvāja kurvīti. Es dusmojos uz tiem, kas laiku kavēja. Laiku, kurā varēju glāstīt cik uziet.

Vakar palīdzēju jaunai sievietei pasargāt īpašumu un sevi. Sapratu kurš ir nelietis - protams, tas, kurš vismazāk tika uzskatīts par bīstamu. Viņš bij logu ielicis otrādi - atverams tas bij no ārpuses, lai naktī var iekļūt iekšā. Sapratu to tikai no rīta, kad naktī nespēju to aizvērt. Viņš bēga, es ar īstu ieroci skrēju pakaļ un, kliegdams "paf paf", šāvu. Domāju, ka tas maitas gabals tāpat krāpsies un teiks, ka netrāpīju. Pārinieks, labs draugs, palīdzēja sagūstīt. Biju varonis.