Šis tas no nakts. [3]

Un pavisam īsais, kurā varētu slēpties dziļa jēga... – Visīstākā mūsdiena, mājas, manas mājas, mīļās mājas. Zvans pie durvīm, izliekos nemanām. Mamma liek noskriet lejā. Esot jānoness, jāiedod biksītes... ooo jā biksītes gan, lielas biksītes, vislielākās biksītes! Eēh ātrāk noskriešu, ātrāk izdarīšu – ātrāk būs galā, ātrāk būs padarīts.
Lejā, es sāku:
- čau!
- o, čau, paldies.
- a ko tu darīsi ar viņām?
- nu man vingrošanai... negribi nākt paskatīties? (nākt uz viņas mājām, kur viņā pašdarbībā nomet lieko svaru)
- ee (ātra domu pārdomāšana galvā un dažu ainu vizualizēšana galvā) nē es nevaru.
- labi čau!
- !
Pirms šī bij pazudusi skatienam, nopētīju pēcpusi, domājot „nu varbūt vaidzēja”. Taču nē – kaut kas neļāva... Skrēju augšā.