Kādā dienā.

Nu kāpēc tādi sapņi, nu no kurienes, nu kas zin?
Tur bija: Es, Mamma, Saulīte, Zaķis un Āris.

Atkal, esmu atradis darbu. Āra Imprezā vēl ar Saulīti vedam mani uz manu darbu. Darbs man ļoti patīk, un priecājos par iespēju labi nopelnīt, kas pēc profesijas nemaz tā neizklausās – sētnieks. Prieku rada tas, ka es palīdzu cilvēkiem pārvietoties, notīrot segumu pa kuru šie staigā. Dažas dienas nebiju ieradies darbā, tāpēc ņēmos nu domāt, kā sākt, un šajā brīdī vienīgo reizi pavīdēja Mamma – viņas balss/domas skanēja manā galvā, šī, protams, tvēra izdevību man pārmest. Tas lai paliek. Atpakaļ no domām pie tiem abiem. Nez kapēc biju iesēdināts bagāžniekā. Impreza nebija parāstā sedana tipa Impreza, bet vagona tipa Impra, tādēļ bij ērti sēdēt bagāžniekā un sarunāties ar kokpitā sēdošajiem. Runāja gan tikai Āris, saulīte bij klusa, klusa. Daudz runāja, bet maz atceros. Tik par kaut kādām manām problēmām, laikam, gāja runa. Viņš izvilka maku, tad 5ls, tad pirms sniedza man paskaidroja „Tas lai būtu nauda, ja vajag. Turi makā! Ja vajag maksāt, tad tev būs ar ko smaksāt”, nedaudz raustījās un nemācēja īsti precīzi izteikties. Es sapratu un ņēmu, liku naudiņu makā, savā.

Darbs izrādās ļoti interesants – līdzīgi kā kādā `90 datorspēlē. Ar kaut kādu personāžu jāizstaigā visa karte, jāuzmanās no kaķa, kurš paņēmis tevi mutē aizmetīs uz kādu citu vietu, jāvāc kaut kādas lietiņas. Vietas, kuras esmu izstaigājis, iezīmējas kartē, kā izstaigātas, var arī teikt iztīrītas. Protams, ka uzrāvos gan uz kaķi, gan uz citiem kretīniem, kas traucēja paveikt pienākumu.

Pēc darba seko nakts izklaides, kuras atceros kā būtu izdzēris ~3l džina, ~3l sidra, ~3l alus un vēl ~3l ko neatceros. Daudz braukājām, daudz staigājām no vienas vietas uz otru, pa visādiem izklaides ūķiem, baudot piedāvājuma klāstu, viena otra sabiedrību. Kā mācējām, tā priecājāmies. Tādas melnbaltas atmiņas, nevienu konkrēti neatceros.. tikai nepārtrauktu kustēšanos uz priekšu kā kāmis ritentiņā griezās vakars/nakts.

Pamodos kaut kur Rīgas rajonā, pie virtuves galda. Ļoti gaišs interjers, nekādu pohu, pretī Āris sēž, Saulīte it kā turpat ir, bet īsti neredzu kur. Laukā uzlec Zaķis. Ar Saulīti skatāmies caur logu subārā, kurā redzams Zaķis. Viņa sejā skaidri kā uz baltas lapas rakstīts „Šī debīlākā diena”. Viņš mēģina atcerēties sevi, apskāvis stūri. Izskatās kā naktī būti bijis kā kāds „Public Property” un/vai „Alcohol Inferior”. Skatoties uz Zaķi, domāju „vai šamais vakar bij ar mums?”. Kamēr zaķis gatavs atslēgt no algoritma visu pasauli, es jūtos kā jaunus, savādākus, labākus laikus sagaidījis.