Ne tikai viens vien...

Pa nedēļu ir daudz kas sasapņots, bet ne nieka no tā visa nav sapostēta. Skumīgi, ka es tāds slinks un neapņēmīgs. Un uzspiedošie, pelēcīgie, depresīvie, nomācošie laikapstākļi... Tagad varētu sarakstīt visu, visu, ko vien atceros, visas, visas mazās ainiņas.

Pieņemsim, šonakt galvenie varoņi vienā no sapņiem bija māsa un bijušie klasesbiedri, un skolas biedri. Māsai ir dz.diena (vispār jau tā ir 5. aprīlī nav nemaz tik tālu). Visa atzīmēšana paredzēta uz kāda kalna. Arī es pēdējā brīdī sanāku uzlūgts. Nu tad viss notiek, cilvēku ir daudz un visdažādākie... Daudzus nepazīstu, bet jocīgi, ka ir manas bijušās klasesbiedrenes (Marta un Elīna, varbūt arī Santa, varbūt arī vēl kāda. Tas tik zināšanai), dažas laikam no paralēlklases, bet viņu loma vairāka tāda, kā „lai vienkārši būtu”. Viss baigi notiekās un es saejos ar Elīnu. Nekas īpašs, vienkārši mana pavadone. Sēdēju es ar visām meitenēm uz kaut kāda tur dīvāna un runājāmies (sen tak neesam tikušies). Visa nakts tiek pavadīta uz kalna un tur pat esošājā viesu namiņā. Tik labi likās, ka domāju savējo dz.dienu varētu svinēt tāpat. Tā es domāju, kad bija jau rīts un visi pamazām sāka celties. Barība bij aprīta, tapē skatījos kaut kādā pc vai nevar vēl šo to pa brīvu pasūtīt. Izrādījās, ka vēl var maizi paņemt.

Pēc tam ir cits sapnis, kurš ir nedaudz arī turpinājums. Scēna mājās, noguris no baļļuka, neesmu diezcik runīgs, tapēc sanāk strīds ar mammu. Nezinu nemaz īsti par ko. Šī kliedz, es arī! Aiziet tas tik tālu, ka labāk tinos no mājām prom. Kur gan citur, ja ne pie savējās (nejau Elīnas, bet...). Nezinu cik tālu tiku.

Šī tepati nakts. Sēžu restorānā, gaidu savējo (aha). Tur mani apkalpo oficiants ar patīkamu šarmu un pieklājību. Gaidot pasūtu tikai ūdeni (minerālūdeni). Es laikam pat avīzi izlasīju, vai arī aizdomājos, bet atjēdzos tad, kad sapratu, ka manējā neieradīsies. Grasījos nu tīties prom, saskatījos ar viesmīli, šis skatījās ar ļoti saprotošu sejas izteiksmi, atnesa man mugurā velkamo, un es izgāju no restorāna. Atnācis mājās, atcerējos par rēķinu (nu nesamaksāju mļins). Ieslēdzu tādu īpatnēju pc (nu redzēju tikai monitoru, bet tas, ko es tajā redzēju, jau arī bija tas īpatnais), kurā uzreiz varēju redzēt rēķinu no restorāna. Saskaņā ar bankas piedāvātājām iespējām es ļoti ērti norēķinājos, nospiezdams tikai uz buttoniņa „Veikt maksājumu”. Jāmaksā bija tikai kādi nepilni 20santīmi.

Bet par to, ka manējā neieradās, šī bija jau otrā reize. Šīs nedēļas, vai vecākas, laikā sapnī redzēju līdzīgu situāciju. Tad gan man bija zināms neierašās iemesls. Es pat nedaudz biju vainīgs, jo tur atkal rīmējās kopā ar iepriekš nosapņotu sapni. Respektīvi, vienā sapnī savārīju sūdus, kuru dēļ nākamā sapnī manējā netiek līdz manīm – visi ceļi uz centru slēgti. Tā kaut kā. Viņu nesagaidīju, un tur pat satiku džekus ar kuriem ta sāku sūkt aliņu.

Par manējo turpinot, bij vēl sapnis. Diezgan daudz notikumu risinājās, bet tagad neko daudz precīzi neatceros, tapēc mazs sakonspektējums vien būs/ir. Nebraucu ne ar trolejbusu, ne ar subaru, bet gan ar tramvaju, kuru arī nokavēju. Atceros ainu, kurā redzams Rīgas centrs, kur pietur visi tie tramvaji (10; 5; 4; 2 laikam tā). Tur bij moderni pārveidots. Elektroenerģijas pārvades līnijas pakārtas tādos kā grieztos, lai uz pilsētas fona labāk un neuzkrītošāk izskatītos (tik tiešām izskatījās labi). Cauri brauca ne tikai tramvaji, trolejbusi arī. Līdz ar to tāds multi, daudzpusīgi veiksmīgs risinājums. Vienīgais 10. tramvajam sanāca mest līkumu, kas man deva iespēju paspēt, skrienot uz nākamo pieturu, kas atkal atradās dziļi centrā.

>andrejs braalis turpinaajumaa un vēl kas (kad uzrakstīsu - kaut kad).