Ir karš.

Es taču teicu, ka būs. Izgāju uz pelēcīgās ielas, kur tieši garām gāja karapulka komandieris ASVP Bušs. Parunājāmies kaut ko par kara stāvokli un par manām problēmām. Viņš klausījās manī. Teicu, lai paskatās uz logiem, ka nesen tik viņi ielikti. Viņš paskatījās un teica, ka tiešām skaisti. Es arī paskatījos un arī nodomāju – „Tiešām skaisti”. Turpināju stāstīt – „Bet otrā pusē gan tādi nav, jo domājām nav jēga likt, ieguldīt, ja karš vienā rāvienā to visu var izpostīt”. Tad es sāku raudāt – „Un mammai izrādījās taisnība”. Bušs skatījās pulkstenī un sāka doties prom. Es teicu - „paldies”. Viņs nesaprata kāpēc un par ko. Es labi redzēju viņa sejā neizpratni, sarauktu pieri. No otras puses parādījās mamma. Es, asaras valdīdams, Bušam rādīju uz viņu un teicu, ka tā ir viņa. Bušs tikai vēl vairāk nesaprata, jo augstāk rakstītajā sarunā es it kā ļoti skaidri pateicu, ka mammīte ir mirusi, gājusi bojā. Nesapratu, kapēc es liku to noprast.

Te laikam notikumi sāka notikt apgrieztā secībā. Varbūt tās bija atmiņas, ieraugot mammu. Vienu momentu es viens sēžu mājās un domāju, kad sāks izlaupīt veikalus. Citubrīd izeju apskatīt, kas notiek uz ielas. Vēl ejot atpakaļ mājās satraucos, ka netieku iekšā, jo atslēgas esmu aizmirsis, bet laimīgi izrādās esmu paņēmis līdzi jaku ar visām atslēgām. Ieraugot mammu priecājos gan, ka viņa ir dzīva, gan, ka viņai noteikti ir atslēgas. Vēl arī tā pati mamma pazūd pirms un pēc Buša satikšanas it kā tā būtu viena un tā pati reize. Ej nu saproti.