v rota.

Liekas es vakar būšu saskatījies „9. rotu”. Pirmais, ko sasapņoju, varētu būt Sniegbaltīte. Kādā mājā, kurai vannasistaba kā menējā, klusi un atturīgi nespēju preoties viņas jaunajam ķermenītim, gaišajai ādai un acīm un galvenokārt tai balsij, kas manī kurināja degsmi pēc viņas (Sniegbaltītes). Tai pat brīdī sirdī jutu laika trūkumu, bet nevarēju izdomāt, kur man būtu jāsteidzas. Tomēr centos steidzīgi, bet ar priekšspēli (imo, pietiks jumsim. Filmā arī visu nerādīja, tā kā vajadzētu jau būt pieradušiem;).

Vēl pirms lielās šaudīšanās bija saruna ar brāli. Runājām vairāk par mani un viņs gribēja noskaidrot tikai vienu lietu, ko viņa draugi arī ir jautājuši un gribējuši uzzināt. Un tad nu sāk atzīties, ka visi ir tik zinātkāri, kas man ar to meiteni. Pirmajā brīdī nesaprotu, bet brālis nosauc viņas vārdu, uzvārdu pat segvārdus dažādos tīmekļa nostūros (Tagad gan es knapi spēju atcerēties tikai viņas vārdu). Nu, kaut kāds pārpratums – nekas man ar viņu nav bijis (liek aizdomāties, vai tā nav kāda sirdsbals).

Tad nu skrienu, pa grīdu uz vēdera lēcienā šļūcu, aiz stūrs slēpjos, izvairos, pretī šauju. Es un vēl kāds. Kāds, kam uzticos kā Džeina Tarzānam. Otrais stāvs, kāpnes, margas. Kā vienmēr jābūt kaut kam stulbam. Tā vietā lai es ar īstu šaujamo atšautos, man rokā kaut kāda trubiņa uz pusi īsāka par pildspalvu un apaļiem galiem. Vienā galā neliels caurumiņš, bet nevienas podziņas, gaiļa, ar ko šaut. Rezultātā notēmēju mazo sūdiņu uz mērķi un ar domu lieku šaut. Uz ko šaut ir pilnīgi vienalga – galvenais šaut, lai lodes svilpo. Izbāžu galvu no stūra paskatīties, kas lejā. Tur Japāņu sieviete durvīs parādās, izšauj un paslēpjas. Šitai gan apņemos trāpīt, bet tāds saviļņojums par iespēju, ka nespēju koncentrēt domu uz šaušanu no mazās lietas. Tāpēc izčamdu kabatas un atrodu vairākus iepakojumus ar tiem plastmasas kociņiem uz kuriem abos galos vate. Pirmos metu kā šautriņas un bieži metu, lai Japānce, neuzdrošinātos uzskriet augšā un mani nodurt. Tā metot, neko stipri un precīzi nesanāk. Sāku mest kā nažus. Izmetu desmit reizes mazāk nekā sākumā atradu, bet jau visus biju izmetis. Labi, ka viņa meta pretī, un es varēju no grīdas pacelt atmestos un mest atkal atpakaļ. Tik ilgi, kamēr parādījās otrs varonis. Viņaprāt, uzvarēt nav iespējams, tapēc jāatkāpjas. Mēs kaut kur ielecām un pie monitoriem tumšā telpā vērojām notikumus, baznīcā. Devām arī komandas, bet par to vēlāk.

Tajā pašā baznīcā pirms kāda laika mēs paši bijām. Uz diezgan lietišķu tikšanos. Ar, laikam jau, sliktiem cilvēkiem (varbūt, ka īstenībā paši vien bijām sliktie). Baznīcā nebija n-tās solu rindas pret altāru, bet tikai augsti griesti līdz melnumam, tumsai tāli. Es un vēl kāds apsēdāmies pie galda, kur mūs jau gaidīja. Noruna bija tikties, lai kaut ko norunātu vai noslēgtu, bet mūsu plāns jau no paša sākuma bija iegāzt viņus. Zinājām, ka blakus aiz sienas, sienā ir šaura telpa, kurā pie monitoriem kāds sēž un mūs novēro. Sākumā izlikāmies, ka viss kārtībā, mākslīgi uzturot mieru un intrigu, it kā speciāli priekš kāda, kas mūs vēro, kā televīzijas skatītājiem, teiksim. Ilgi nespējam izturēt, izvelkam savus stobrus, šoreiz īstus, bet pašam nav iespējas izjust kā ir šāudīties, jo vēroju sevi, visu no malas. Atkal tiek šauts, kur pagadās tikai šaušanas pēc. Šobrīd vēl neredzu, ka kāds tiktu ievainots.. drīzāk daži vienkārši tiek dzēsti.

Kad skatāmies monitoros, mēs kaut kā esam tikuši prom. Baznīca pēkšņi ir pilna cilvēkiem, mūsējiem. Un mēs no drošas vietas, liekam viņiem cīnīties ar specdienestu, kas dodas iekšā uzbrukumā. Ielaist viņus nedrīkst nejau tāpat vien, ir kaut kāds iemesls, kāpēc vēl jānotur baznīca mums, bet varbūt arī tāpat vien, jo tas ir karš.

Cilvūku tik daudz, kā koncertā, ka viss brīvais laukums aizņemts. Specdienesta vīri viens pēc otra skrien iekšā. Šaut viņus neatmaksājas, tāpēc mēs brīnumaini dāvājam mūsējiem daudz, daudz špricu. Viņi tik ņem saujām viņas un met uz ieeju/izeju. Trāpa iekšā skrējējiem un iekšā skrējēji paši uz viņām trāpa.

Tai pat naktī braucu ar tēti mašīna pa šoseju. Priekšā braucošajā auto labi varēja redzēt, ka blakussēdētājs lasa. Izrādījās, ka mans tētis ir policists, ceļu. Apstādināja to auto un pirms izkāpa teica man – „blondīne... nu būs jautri”. Viņš smaidīja un devās pie apstādinātajiem. Abi jau bija izkāpuši laukā. Lēnām steidzās, tāpēc gribēja ātrākt tikt skaidrībā. Dzirdēju tēti lasām morāli lasošajai blondīnei, par lasīšanas kaitīgumu mašīnā – „Ja notiktu avārija, kurš būtu vainīgs? Ja jūs tai brīdī nelasītu grāmatu, tad varētu brīdināt vadītāju”. Morāles brīdī auto, kurā sēdēju, sāka ripot. Mazu gabaliņu paripojis, es atliecos atpakaļ no pedāļa, spiedu to ar roku. Atradāmies jau Rīgā tepat uz ielas aiz loga. Vēl tur garlaicīgs murgs darījās ar ripošanu un bremzes pedāli un bremzēšanu, bet viss beidzās ar jautājumu, vai man ir atslēga. Es pārjautāju – „Kāda atslēga?”

- „Nu, kas kāda atslēga” tētis dusmīgi atbildēja it kā mans tonis būtu bijis uzbrūkošs.

- „Ā, sapratu. Nē nav mājās.” Sapratu, ka viņš runā par skrūvgriezni.