Būs karš.
Arēna, ārpuse, ieejas. Riteni pa priekšu stumjot, virzos iekšā līdz pamanu pazīstamas sejas pie ieejas dirnam. Ritens gan paspēja ieiet iekšā, bet es paliku ārpusē sasveicināties. Rinalds, Džinga – šīs sejas un rokas atceros, bet bija vēl daži bijušie kursabiedri. Kaut kas man liek pārdomāt par gribēšanu tikt iekšā un sāku mērķēt pēc sava riteņa, bet, kamēr sveicinājos, saradusies rinda. Dabūju vai nedabūju nezinu.
Pēc kāda laika staigāju pa vecās skolas rajonu. Tieku ievilkts netālu no sportalaukuma neesošā būdā. Uz pleciem man ir soma. Būda tāda drīzāk kā telpa, kā ģērbtuve. Atceros, ka somā man vēl palicis aliņš un šampaniets (sapnī šampīts, bet dzīvē džins). Protams, piedāvāju džekiem, bet visi atsakās, esot jau gana ieņēmuši. Tikai viens, kura vārdu vislaik nespēju atcerēties (arī tagad nespēju), bet pašu atceros – pameta mūsu kontingentu jau pirmajā kursā (vai otrajā). Tāds drukns džekiņš. Paņem vienu šampanieša pudeli. Es pie sevīm šakāliski nodomāju, ka labi, ka atteicās, ka vairāk man paliks.
Viņi taisās izlidot kosmosā. Izlidošana no sporta laukuma. Es piedāvāju arī pats lidot līdzi palīgā, bet viņi sakot, ka neesmu pelnījis, ka neesmu neko sliktu izdarījis, ka dāvinās man iespēju nelidot, atsaka. Es atkal šakāliski pie sevīm nodomāju, ka labi gan, ka nebūs jāriskē ar savu dzīvību. No sirds novēlu lai veicas un pievienojos citam bariņam, kas arī brauks kosmosā karam par aculieciniekiem.
It kā es būtu bijis atslēdzies, pamostos jau citā planētā. Atrodamies tādā kā vagonā vai palielā busiņā, bet lidojošā. Atceros, ka līdzi ir fotoaparāts. Atrodu viņu un skatos, ko nu fotogrāfēt. Visapkārt gaišzils, dzirds ūdens, dažviet augsti, balti ledus slāņi. Jānofotogrāfē salons, par piemiņu un lai citiem var parādīt. Tālumā spīd saule tik sarkana. Es pie sevīm atceros hospitāļu ielas dziesmas vārdus – „Sarkana, sarkana saule iekritīs ūdenī” un domāju līdzība tiešām pārsteidzoša. Cenšos nofotogrāfēt tā smukāk, bet nesaprotu vai sanāk vai nē. Un tad saule ekslpodē, izplūst pa visu horizontu. Vienubrīd acis žilbst, tad pierod un spožums pierimst. Atkal hospitāļu iela – „Šņāks un plosīsies verdošām šļakatām”. Pārņēm neziņa vai tas ir uz labu vai sliktu, bet vispār vienalga. Vēl pēdējos mirkļos cenšos ķert kadru. Dažās sekundēs horizonts noriet.
