Paslēpes.

Četrpadsmit stāvīgās bibliotēkas parciņā savācāmies kā vecos laikos. Arī izdarības kā vecos laikos. Bezdarbībā sākām spēlēt paslēpes. Īsti jau negribējās, bet darīt nav ko. Noteikumi bez izmaiņām: skaita un klauvē starpā zem logu rindas, apkārt bibliotēkai skriet nedrīkst... Es skrēju aiz tuvākā stūra tieši uz parku, bet pastāvēju apskatīties grafitī. Agrāk tāda nebija. Jo ilgāk skatījos, jo vairāk ievēroju, cik viņš īpašs. Vairāki pelēki cilvēciņi ar taisnām mutēm tikai kaktiņš uzrauts. Un uzraksts, kas lika aizdomāties, bet tagad diemžēl neatceros. Zīmēts ar īstu krāsu, bet brīnumainā kārtā panākts 3D efekts. Atkarībā no kāda leņķa skatos, var redzēt arī aizmugurē stāvošos cilvēciņus, kā arī uzraksts ir aiz pirmā cilvēciņā, tapēc ne no visām pusēm izlasāms. Atgādināja tādu zīmējumu kā uz telekartēm un citur, ka pagroza, ta parādās cits zīmējums, vai ātrāk griežot liekas, ka kustas. Tikai šis grafitī lika apstulbt, kad tuvāk paskatoties esi pārliecināts, ka krāsa ir uzkrāsota tieši uz sienas. No tāluma gan grafitī atgādināja sienā iebūvētu ekrānu, kas pelēks, bet spīdīgs.

Vēlāk tur pat spēju kļūt neredzams un vēroju vadītāju jeb skaitītāju, vai viņš nešmaucas. Skaitīja Ivariņš un tieši viņš bērnībā visbiežāk šmaucās. Arī tagad nebija mainījies.

Nākamā epizodē skaitīja mans kaķis. Izstiepies visā garumā, kaktā viņš skaitīja. Bet ar saviem dzīvnieciskajiem instinktiem viņš ātri atrada mani, kaut arī biju neredzams.