Atkal un atkal.

Pavisam īsi... Atceros, ka ēdu picu vecajā skolā. Tā ir, ka sen neesmu ēdis tieši vecās skolas picu. Viņa atšķīrās no tās, ko atceros ikdienas ēdam. Pēc picas apēšanas jau kauc kads baļļuks. Skolas pagrabā varētu būt. Jēgu tam visam nezinu. Tur ir gan daudzi pazīstami gan daudzi nepazīstami. Nus galvenais bij Manējā. Bet es, protams, nelaidu garām iespēju nobaudīt arī kādas citas „dārgumus”. Brīdī, kad darījāmies, biju aizmirsis par Manējās esamību, taču, kad atcerējos, uzreiz ņēmos jamo uzmeklēt. Domāju vai stāstīt par notikušo, bet paliku labāk pie klusēšans. Man gan likās ka viņa zin, bet neko nesaka. Varbūt arī tāpēc neko neteicu, jo domāju ka šī man piedod. Vēlāk sākās haotiska naida jeb varas izrādīšana, kuras laikā rūpējos lai Manējai nekas nenotiku. Tas man padevās labi. Un kad bij „vecajie” noskrējuši lejā meklēt cēloņus un kādu ko sodīt, es augstprātīgi nostādīju mūsus visus nevainīgo lomai. Visa scēna beidzās koledžas Jansona auditorijā, kur palikuši bijām tik es, manējā, jansons, persona ēna. Biju kauc ko uzvarējis un mierīgu prātu un ne ar lepnumu devāmies aizmirsties.

Interesanti, bet tomēr ne īpaši pārsteidzoši – atkal tā krāpšana. Vakar pirms miegs pārņēma mani domāju, cik sapņi ik naktis ir oriģināli un negaidīti pārsteidzoši. Tāpēč tieši šonakt gaidīju ko neredzētu, bet bet... Redzēt Džingāli izrādāmies gan bij kaut kas, bet tomēr es vairāk uzsvaru lieku uz Manējo. Iespējams, ka daudz svarīgu faktu es neatceros, tāpēc krāpšana sitas priekšgalā. Vispār visu dienu no rīta visuzkrītošāk ikdienišķas lietas likās savādas.. tādas kā kauc ko atgādinošas jeb ar kauc ko vislaik asocējās, bet nevarēj saprast kā atmiņas zudumu saķēris.