Neuzticība.

Šonakt bij divi tādi sapņi, kurus es atcerētos. Vispirms rakstīšu to iepaidīgāko.

Iesākas viņš ļoti vienkārši, ikdienišķi. Tādā pagrabtipa telpiņā ienācis sasveicinos ar kādu padruknu, tumšu cilvēku, kurš, manuprāt, bij mans tēvs. Bez tēva pagrabā/telpā atradās Manējā un kāda dāmiņa, kas ir kopā ar Manējo. Manējai, nedodot buču (nekas personisks), saku –sveika Ieva. Pievēršos „draudzenītei”... apstījies uz viņu, vēl neapjēdzis sakarības, nosaucu gandrīz viņu par Ievu. Kāpēc? Tapēc, ka viņa ir tik ļoti līdzīga Manējai un prāts man tāds viegls kā apreibis būtu (tik tipiski sapnim). Ne paiet ne ilgs laiks, kā ir skaidrs, ka „draudzenīte” ir Manējās māsa. Mīļā māsiņa kā labākā draudzene bija atbraukusi ciemos no saviem laukiem. Par viņu es esmu daudz dzirdējis no Manējās. Tāpat par manīm daudz ir dzirdējusi māsiņa. Abpusējs prieks beidzot iepazīties. Tad neticami komunikabls es izstāstu iespaidus: ko domāju, kā sajutos. Man liekas samāksloti pasmejamies. Izņemot manu tēvu, tāpēc sajūtos nedaudz neērti, kā viņam nepatiktu mana pārspīlētā vaļība.

Es un viņa – māsiņa. Jau tepat mā un jau manā gultā. Brīnumaina saprašanās, viena otra lieliska sapratne un izzināšana. Man ir skaidrs, viņai ir skaidrs. Viņa mani grib, vēlās. Neko daudz nevilcinos un jautāju –domā Ievai nebūtu iebildumi? –Tak nē, viņai jau nu toč nebūs... viņa tākā pārliecinoši atbild. Bet es nē – es vēl nepadodos vilinājumam. Prāts nejūtas pārliecināts par Manējās attieksmi, kādu to noraksturoja māsiņa. Tomēr ļaujos... vilinājumam? Neesmu drošs, ka viss ir pareizi, ka es daru pareizi. Skūpstu mierīgi un vienkārši. Bet viņu tas neapmierina – sākam to darīt intensīvāk, kaislīgāk. Pa vidam uzzinu ka šī ir nevainīga. Nevis vienkārši nevainīga, bet galīgi nepieredzējusi un kaut kāda tur. Viņa mani uzskata par savu lielisko, par to, kuram vaidzētu atdoties, par to, kurš vislabāk to paveiks (varenglaimojoši). Tālākais man līdzinās jau ar piedzīvotām izjūtām un sajūtām, un izdarībām tepat realitātē (ne ar vienu citu kā...).

Kaisles gals – pārrodas Manējā un citi. Mazliet man par izbrīnu viņa nav sajūsmā par manu izpalīdzēšanu māsiņai. Jūtu vilšanos, melus un nožēlu. Man steidzami vajag nokārtot kaut ko vannasistabā. Iegriezies tur izdomāju, ka pie reizes var arī zobus izmazgāt. Kamēr to visu daru, šamējās jau ir aizgājušas. Gribēju nokārtot visu, gribēju mēģināt attaisnoties, bet nekā.

P.S. Manējai nava māsas.