Dari man tā... jā! Jā!
Kā tad viss sākās? Sākās ar to, ka ieraudzīju trolejbusu. Trolejbusu, kurš aizpadevās pa Laimdotas ielu. Pa ielu, uz kuras trolejbuss nemaršrutē. Stāvēju pieturā, kad noskatījos uz aizpadevušos trolejbusu. Te parādās apziņa, ar kurām vajadzēja sākt. Apziņa ļoti vienkārša – trolejbuss, kuru gaidu, ilgi jāgaida, jo tikko jau gāja garām (es nerunāju par to (trolejbusu), kuru redzēju aizpadodamies). Tātad nākamais škodinieks tik drīzi nebūs, tamdēļ meklēju alternatīvu. Alternatīva varētu būt aizpadevušais trolejbuss. Tā kā pa Laimdoteni trolejbusi nu nebraukā, tad redzēju jamo pirmo reizi. Tā kā redzēju jamo pirmo reizi, tad nezināju kurp šis ved. Tā kā nezināju, tad bij cerība, ka gar skolu. Škodinieks brauca „pretējā” virzienā – uz Šmerli. Redzēju vēl viņu šķērsojam Lielvārdes ielu – no Laimdotas uz Zemgales. Interesants maršruts. Jā un viss likās ļoti īsti. Tik īsti, ka es pie sevīm domāju „beidzot tiešām tas nav sapnis, šoreiz es toč redzu trolejbusu, par kuru pirms tam nekas nav dzirdēts”. Tātad pilnīga realitātes sajūta – nekāda gaisīguma vai dumības prāta priekšā.
Problēma atrisinās ļoti veiksmīgi – garām brauc kursa biedrs. Brauc ar nenosakāmu un manīgu motociklu. Nemaz necentīšos aprakstīt. Iedomāsimies kvadraciklu vienkārši. Rīts patīkami silda: silts gaiss, zilas debesis, saule savā vietā, pavasaris staro. Nu labi lecu uz braucamā, dodamies ceļā, uz skolu. Pa ceļam iepētu trolejbusa barokļa līniju. Tad braucam pa velns zin kurieni, bet zemē ir sliedes. Vietām sniegs. vietām sakaltušas smiltis, šķūņi un garāžas visapkārt, sliedes visa mūsu ceļa garumā. Iespējams ka pa tām brauca trolejbuss. Vienuviet apstājāmies, jo bij jāapbrauc konteiners, kurš atradās pie sliedēm, gar kurām braucām.. Nu tad, lai apbrauktu konteineru, jāuzbrauc uz sliedēm, un kā reiz tieši pa jamām brauca tas transports. Diemžēl, neatceros vai trolejbuss vai tramvajs. Pēc tā uzbraucām jau uz norm asfaltēta ceļa, cik nu Latvijas ceļiem tas ir norm. Skola vairs nebija mūsu galamērķis – braucām uz Pļaviņām. Tālu nebij jābrauc, jo bijām jau tik pat kā klāt. Redzēju māsu, kura dzīvespriecīgi rotaļājās, ja nemaldos, ar mazo Ieviņu, un kura bij uzvilkusi caurspīdīgu zilu kostīmkleitu, tātad ievērtēju viņas apakšveļu, kas nebija no pavedinošākajām. Nākamo ieraudzīju tēvu. Atvieglojums un vispusējs prieks ir viss ko atceros, varbūt, vēl kauc kādas kopīgas pastaigas...
Tomēr skola. Iespējams nokļūšana Pļaviņās bij tikai kāda kļūda. Kāda kļūda laika spirālē, varbūt. Stundas apmeklējums nav diezko kupls – daudz brīvu vietu. Latviešu valodas auditorija ar attiecīgi latviešu valodas skolotāju. Pilnīgs panīkums, ilgas pēc brīvības, pavasara. Atverās durvis un klasē sāk ieplūst jaunas dāmas – gados nedaudz zem 20. Noprotu ka savu parādu dzēsējas. Nopētu un nodomāju, kura ir acīm tīkamākā. Visas i nepaspēju salīdzināt, kad viena no skuķēm cenšas tikt man garām lai pakārtu jaku. Man tas patīk, tas liek pamosties manam „mini me”. Ieraudzījis ka apņēmīgajai kājās ir svārki, zili, līdz ļeškām, saprotu ko gribu jeb iekāroju, jeb gribu sev. Piespiežos viņai klāt, lai netiek man garām. Drīz tas pārtop spēlē „kurš ciešāk piespiedīsies”. Roka cenšās aizsniegt aizmugurē esošo viņu un viņas atkailinātās kājas, tb zeķbiksēs apskautās. Izdodas izcili – sākot no ceļa līdz pat līdz vietai zem svārkiem – vietā kur būt.
Tālākās perversības jums nebūs lasīt, jo es tās nerakstīšu. Tik pateikšu, ka tīri vienveidīga rīcība no manas puses un tīrs „spogulis/atspulgs” no realitatē... saprotiet jel.
Kad izgaist scēna auditorijā/skolā, esam kādā namā, kas ir atvērts viesiem, vai ticamāk klientiem. Tagad iedomājos, ka tas varētu būt direktora kabinets, kas līdzīgs minidzīvoklim. Tā pati Viņa, tie paši svārciņi, līdzīgas vēlmes. Nesakarīga noruna – Viņa vēlas kādu laiku vairs man neatdoties, jo tā viņa jūtoties kā palaistuve. Labi saprotu šo aizspreidumu – ja „tuvība” pirmajā randiņā, tad aha padauza. Es neiebilstu, bet viņu gribu. Diena nav galā, tāpēc nodomāju ka nu varbūt noruna stājās spēkā līdz ar jaunu dienu. Pēc jau pirmā uzmanības apliecinājuma saprotu viņa arī grib. Tik neesmu drošs vai viņa nepretosies kārdinājumam un nepaliks pie nostājas. Tālāk seko tāda kā savaldzināšanas spēle „kurš pirmais „salūzīs””. Spēlē uzvarētāja nav un savus paņēmienus jeb izgājienus es atkal nepublicēšu. Kad abi sākām, atkal neko jaunu mana fantāzija/zemapziņa nespēja simulēt, tāpēc kārtējo vienveidīgo apmierināšānos/apmierināšanu neuzskatu....
