Braucam.

Ko tad šonakt pasapņoju? Es uzrakstīšu! Galvenokārt atceros un galvenokārt mēs braucām. Mēs bijām vairāki, bet cik tieši es nepateikšu. No kurienes mēs braucām arī precīzi nepateikšu, bet varu minēt iespējams braucām no vakardienas sapnī apmeklētā rtv pagraba ballītes, vai arī no kino, vai arī kāda ģimeniska pasākuma. Braucām ar divām auto – brāļa kaut kādu tikko iepirktu Asconu un nezināmas izcelsmes Kadetu. Es atrados Kadetā. Pie ruļļiem ņēmās māsa, brālis atradās abās mašīnās, Brāļējā laikam arī. Likās ka vēl kāds ir ar mums, bet nezinu ko varētu nosaukt... Tātad brālis atradās abās mašīnās. Priekšā braucošo savējo viņš vadīja, a to, kurā bijām mēs, viņš tikai pieskatīja māsu – šī tipo mācījās braukt.

Ceļā domāju kaut ātrāk tas viss beigtos un es varētu pabūt ar Manējo. Laikam, tad pēc tā visa bij domāts uz kino. Ceļā mūs pavadīja sniegpārsliņas, mazas un neuzkrītošas. Viss ceļš bij dažu cm biezā sniega kārta, visa ceļmala bij biezā sniegkupena kārtā, pavadījumā. Braucām gan pa šoseju gan pa Rīgas ielām. Atkarībā no situācijas. Māsa, nejēga, nespēja turēt distanci aiz brāļa auto, viegli, bet ar sasodīti skaļu troksni, iebukņīja. Process bij ilgs un gaidāms - ilgi vēroju atāluma sarukšanu. Vēl arī pie brāļā auto bij piestutēta STOP zīme. Tieši tāda, kā šī un visas citas. Tā aizlidoja prom uz visiem laikiem, prom uz neredzēšānos. Ne nemanāmo triecienu, ne manāmo troksni, priekšā braucošais, brālis un Brāļējā nepamanīja. Pie mums sēdošais brālis un Brāļējā gan gardi pasmējās par viņējiem jeb sevīm. Taču saproti, ka viņi nezināja, ka par sevīm smej.

Piestājām pastīties bojājumus. Tā kā automobīļi bij aprīkoti ieturētā lauku tuning™ jeb/vai/un pur4ix racers™ stilā, tad visapkārt izmētājās dažādas plastmasas detaļas. Jā plastmasas nevis oglekļšķiedras. Smuki apsegtajā ceļā iesāku vākt tos plastmasgabalus, bet, apzinājis ko daru un kam [ne]daru, pārtraucu. Brālis aizbrauca it kā tālāk neapstādamies, jo nebija pamanījis buksi, bet tomēr atsākot kustību bij turpat priekšā. Māsa vairs neņēmās pār ruļļiem – brālis ņēmās, lai gan bij teicis, ka tagad braukšot es.

Skaistā vasaras vakarā piestājām pie lielizmēra dīķa. Tas, laikam, tomēr bija ezers... ar pastāvu krastu, bet ne augstu, vietām aizaudis ar ezeraugiem, dīķa, skata un gaismas necaurlaidīgā krāsā. Māsa uzsāka peldes, brālis uzsāka begemotu atgādinošus lēcienus, brāļējā uzsāka mierīgu, nesasteigtu slapināšanos, visi kopā uzsāka manis pierunāšanu, es uzsāku atrunāšanos. Mani izglāba kaut kā ierašānās. Gan jau ka brāļa un Brāļējās ierašanās, kas vislaik turējās mums priekšā.

Vēlāk jeb agri no rīta viss bij pagājis, atgriezās pavasaris, spīdēja saule, prātu apņēma vēlme nesēdēt mā, arī Manējā.