Kas? Zane! ū...

Kur var pavadīt visu nakti, ja ne mājās, es nezinu, bet no kaut kurienes jau mēs pārradāmies. It kā jau sen zinātu, ka viņai ir viņš viņas vienīgais. Viņiem savs dzīvoklis, kurš vairāk tomēr tā kā viņas. Viņš gulēja dzīvojamā istabā uz dīvāna, kad ieradāmies tieši cēlās. Neizgulējušies mēs nebijām, ļāvāmies rīta rosmei. Viņš uz darbu taisījās, starpcitu līdzīgs Zaķim viņš. Panesās strīds starp šiem. Džekiņs kaut ko bija pasūtījis, Meitene kaut kā ne tā pateikusi, bet ne īsti tas, ne īsti vispār kaut kas. Abi likās viens otram tā apnikuši nu tā... Viņi pat kopā vairs negulēja laikam. Man jau arī ar Zani nekā, tik draudzīgi draudzīgie. Strīds sāka beigties ar to, ka Viņš atvadījās tā, ka pavisam, bet Zane neko. Viņs paskaidroja, ka tik tiešām pavisam un galīgi – „Tu ar mieru?”.
- „Jā – nulle problēmu, vācies.”, bet Viņš neaizgāja. Uzradās vēl kāda draudzene, kas mainīja tēmu.. Kaut ko par netīro veļu laikam. Es tik pie sevīm domāju – „Nez ar mums arī tā varētu notikt? Viņi sākumā arī noteikti bij ūberu vienam pret otru pilni, bet viss mainās, viss aiziet...”.

Kad visi bija prom, tikai es un Zane palikām, jutos daudz brīvāk. Piedabūju mūziku pie skanēšanas. Zane tā kā uz dušu, bet tomēr virtuvē šiverēja, kamēr mazgāju zobus. Sapnim netipiski skaidri mūziku dzirdēju. Šaubu nav, ka tas bija Juniper – Down. Ritmiskus soļus pa vannasistabu spēru ar zobu birsti mutē un tā pat arī atvieglojos.