Pohmaļas.

Biju kaut kādā klubā, pārdaugavā. Visu nakti kaut ko tur darīju. Izgāju no kluba jau gaišs. Pārējie, kas ar mani, pa skolām, bet es domāju kā tikt mā. Intuīcijā zināja rādīt virzienu uz pieturu. Pa ceļam iegreizos veikalā nopirkt alu. Laikam jau litrīgais, jo tādā kā sulas pakā. Atplēsu vaļā, kur iezīmēts „griezt”. Vispār neko neizlēju un neaplējos, tāpēc atzinīgi noprātuļoju par alusdarītājiem un malkoju iekšā. Tik garšīgu alu pat sapņos nebiju dzēris :). Varbūt tieši tā jāgaršo šokolādes porterim: ne tik rūgtam laikam jau. Nemanot arī pie pieturas biju pienācis. Nāca trolejbuss, bet nodomāju, ka tas jau nu gan man nederēs. Par lieli izbrīnu tas bija „4.”. Nespēju vien noticēt un nenoticeju arī. Žēl, bet neatceros kādu pieturu sauca skaļruņos, bet kaut kas dzirdēts. Tā nu paliku stāvam ar alus paku rokā domādams – „Man jau nav kur steigties”, „Ar autobusu vispār būtu foršāk”. Tad pagriezu galvu apkārt. Pretī pieturai izrādās ir skola un uzreiz, protams, uzrodas pazīstamas sejas un balsis. Šņibīts, Anete un kaut kas tur vēl. Jautā – „Ko tad Tu te?”. Sāku ieminēties par klubu un visu nakti, kad atcerējos, ka Šņibīts taču arī bija – „Ā, ā un ā. Jā pareizi”. Šīs gluži vai izrāva man no rokām alus paku, jo nereāli reāli slāpstot un griboties, un vispār tā skola esot „āāā”, un „mmm labais, Vilīt”.