Sarkanneaizmirstami.
Laiks pārdomām augstā biroju ēkā ar sajūtu, ka gandrīz viss ir noskaidrots un drīz viss beigsies: slepkavības atklātas, vaininieks zināms... Nu vot stāv viņš gaišā birojā ar vienu galdu un logiem visās pusēs. Un vēl vainīgais pretīm stāv, aiz galda, pie logiem. Tas viņš ir es un arī ne es, jo patīk vērot no malas. Sevi varu saukt izmeklētāju. Brīžos, kad no malas uz sevi skatos, domas lasās kā neredzami subtitri. Pašlaik tikko jaušams uztraukums un bailes. Vienlaicīgi sajūta, ka beidzot viss, un bailes, ka viņš ir neprognazējams – „Varbūt viņš nezin, ka zinu. Ja uzzinās, tad diez vai ļaus darīt zināmo tālāk”. Mierinājums, ka birojā ienāk kurjers. Vaļsirdīgi tiek atklāts viss, kas atklāts. Taču Ļaunais paņem manu ķermeni aiz rokas un izsviež laukā pa durvīm. Durvis iemeistarotas loga vietā. It kā praktizējies būtu, viņš tās veikli atver un tik pat aši, pēc manis izmešanas, aizver. Palikušais es birojā noskatās tālāko reakciju. Kurjers ir ļāunā „savējais”. Abi pasmīkņā, ka tas nu gan izgāzās (Ņjā gluži kā par Latvijas hokeja izlasi).
Ko nu es tur palikšu. Devos laukā kā spoks lidodams caur matēriju. Pie sevīm tik domāju kā viņš tik droši varēja... Vai tiešām neviens neiedomāsies pārbaudīt... Nu kaut kam taču jābūt, kādam pierādījumam. Tās pašas durvis ārējā sienā. Dodos uz trepēm – liftu negribas gaidīt. Kamēr vēl neesmu stāvu zemāk redzu, ka stāva darbinieki lifta šahtā atrod vēl vienu līķi. Pilnīga nejaušība. Domāju nu varbūt vismaz tāds negaidīts pavērsiens kādam pavērs acis. Taču es nolaistām rokām kaut kur dodos, kur nogaidīt un nejaukties.
No ēkas izeja nav ierasti stiklot foajē n-tajām durvīm. Drīzāk kā hokeja hallē tas tunelis uz un no ģērbtuvēm. Starpība, ka izeja ir uz ielu citu daudzu stāvu ēku aplenkumā. Ievēroju uz gludās sienas raibainību. Bez problēmām ieskatos ciešāk (parasta sapņu problēma, bet ne šoreiz) un skaidri saskatu roku nospiedumus, bet ne izsmērētus. Daudz sarkanu plaukstu uz baltās sienas. Nodomāju – „Nu protams es jau drošvien arī tāpat viņas tīrītu.. vismaz kaut cik, bet kapēc tik daudzi un kā”. Vēl neizgājis no tuneļa pamanu miglu... Un tad arī virs galvas paveras pusredzami debesskrāpji un mazliet saules cauri miglai. Migla tik sārti rozā. Asinis ar miglu sajaukušās un dažiem saulestariem cauri spīdot vienādiņ aizkustina, vienādiņ apgaismo, vienādiņ izbrīna: tik skaisti, tad tāpēc cilvēki asiņaini, bet kā asinis? Manas vai Ļaunais pats sev galu nolēma? Jūtos garām palaidis, ko būtisku, kādu pavērsienu.
PS. Vēl vienā sapnī tiecos pēc kā sarkana. Tam gan nekādas saistības ar asinīm nebija. Pliks skrēju pa mežu un ielu līdz epizodei, kad kādā mājā tā vietā, lai sameklētu drēbes, sniedzos pēc vislielākajām vīna pudelēm. Vislielākajām, jo gribēju daudz, bet cik tad rokās var paņemt. Un sniedzos, jo augšējos plauktos bija lielākas. Jau lūpas aplaizīdams, iztēlojos kā kaut kur nolīdīšu un tukšošu laukā apreibinošo, sarkano brīnumiņu. Bet atkal pārleca epizode un atrados pie Lauras kaut kādā mājā, kur vīna nebija, tāpēc centos viņai ieskaidrot, cik stulbi tas ir. Un tāpat stāstīju viņai sapni, kurā es biju kādā vietā, kur bij pilns vīnu.
