Gunitu vai māsu?

Pamodos gaišā istabā ar gaišu meiteni blakus. Bija labi un palika vēl labāk. Tā bija Gunita. Viņa mūs apsedza un mēs apķērāmies. Turpinājām gulēt, bet ienāca viņas māsa, mazliet vecākā. Sagrieza mūs kā tādus matračus, lai es neredzētu, kā viņa pārģērbjas. Kad saģērbās, skatījos acis nenolaizdams, kā viņa piekārtojas. Pamanīja tikai tad, kad jau beidza, un uzsmaidīja man. Es tāpat.

Gunita dzīvoja apmēram tādā pašā mājā un rajonā kā Anita tikai pilnīgi un galīgi citā vietā. Abas laukā apbrīnoja manu riteni. Suns atradās savā vietā uz stūres. Ritens sev/man netipiski gulēja uz zemes tā, ka tā vēderu (rāmja lejupdaļu) varēja nopētīt. Māsa atzinīgi nopētīja piekaltušos dubļus un rāva gluži vai vārdus man no mutes laukā, pieminēdama ralliju.

Vakarā burziņš kuram atbilstu jau bijušais rīts. Oz un Dziņka arī kaut kur bija, bet nemanāmi. Šņibja, Anetes, Ievišas klasesbiedri ar sākumā blatoja, bet, kaut kas kaut kam nepatika, kaut kas notika... Zinu, atceros tikai to, ka viņu vairs nebija.

Un tad vēl atkal, kad debesis vēl gaišas, atceros ar Ievišu atradāmies vienā istabā. Es uz palodzes sēdēju, viņa krēslā kādu metru blakus. Sniegs daudz un dziļš un arī Turīno sniega daudz. Skatījos olimpiādi televīzõrā, kas novietots ārpusē, pie mājas sienas piestiprināts. Pa pagalmu vai drīzāk pa pagalma perimetru azartiski aizsnovoja divas meitenes (laikam jau Gunita ar māsu). Aiz stūra pazuda un tad Ievišai teicu – „No Turīnas olimpiādi mums translē, bet, kas tepat pagalmā notiek, nē.”

PS. Gunita ir bijusī klasesbiedrene (kādus divus gadus neredzēta) un viņas māsa ir manas zemapziņas izdomājums, jo nekādas māsas Gunitai nava.