Izenkurojiens.

Es, brālis, Brāļējā, Mama, Masa braucam braļa autõ uz jūr. Tieši tik, cik vien var, tur, kur pa dien biju ar Anitiņu. Tas būtu uz to mõlveidīgo, kur kugi bau ostā.. nu taču Managaļsalā. Saku klātesošajiem, mašīnāsēdošajiem, ka tieši te bijām. Bet viņiem jau pox.. un kape lai nebūtu. Braucam tālāk jūrā.. jā ar mašīnu jūrā un nejau pa to molu, bet pa jūru. Vismaz tik ilgi, kamēr saku domāt kā tas iespējams.

Nakamā mirklī visi esam ūdenī. Labi ka nav tāds aukstums kā tagad. Vasariņas diena plaukst un zeļ. Mēs ūdenī pie bojām ne gluži, bet pie gaisa baloniem turamies gan. Nu labi gaisa baloni... Vnk tādi sūdi kā gāzes baloni, bet iekšā saspiests gaiss nevis gāze. Māsa savā, ja tā var teikt, bezjēdzīgumā (īstenībā jau gribēju rasktīt stulbumā) izvelk no kabatas šķiltavas un un dedzina klāt pie viena no baloniem. Brāļējā šausmās sak, lai tā nedar. Mam paman sak to pašu ar mazu histērijas piedeviņu. Brālis pohujists. Es pohujists, bet ne ar muti ciet – ieteicos, ka ja uzsprāgtu tad mūs aizmestu līdz tiem kuģiem, tiem pašiem kas tur jūrā dirnēja, kad ar Anīītu bij iekš reality.. nu ja (bet toč ekstrasens.. kā gan es zināju, ka tur i gaiss). Nu vienalga... Nepatīk man tā peldēt.. Nē vispār nepatīk. Un sākas laivas medības. Tāda būda uz ūdens. Viss no koka: i pamati, i apmetums, i jumts. Bēniņos atkal spēlējos ar šķiltavām. Savādi ka izmirkušas vēl dega. Un te parādās saimnieks. Fū bet jamais i labsirdīgs un piedāvā sadabūt laivu. Tikai mums būšot jāpalīdz. Nu jā labi. Palīdzēt pieveinojās saimnieka dēlēns. Dēlēns tāds jaunāks kādi gadi 15. Riktīgs laucenieks mazliet paralēļojas ar Mozgu (Oz kursabiedru). Būdai/Mājai, protams ir pagrabs lol. Bet tālāk par durvju atvēršanu netiku – bēidzās.