Viens.
Nē karātavu nebija. Toties pelēcīga gaistone bij. Aizsēdējos stacijā, Zveicī. Citiem nebij incant ar mani sēdēt... nu domāju gan, ja es nerunāj tik sevī ieslēdzos ar kaudžu kaudzēm domu. A stacija nebi parasta. Stacija bij kā filmās vai spēlēs, kur vilciens pa gaisu čūk čūk. Tātad var teikt, ka biju uz paaugstinājuma. Arī karātavas filmās i uz paaugstinājuma.. līdzīgi. Konstrukcija sastāvēja i no dēļiem i no metāl. Tagad atcerējos, ka pats dzelssliežuceļš atradās kā ierasts uz zemes. Un tas ko es par staciju saucu drīzāk bij kas līdzīgs velotiltiņam pār šoseju tikai sapņa gadījumā pār dzelceļam. Arī kafejnīca atradās uz paaugstinājuma. Kafejnīca ar milzīgiem logiem atradās man aiz muguras kādus dažus metrus. Kafejnīcā sēdēja meitenes un es viņas pazinu.. tās bij smp no skolas. Īpaši ievēroju Gintu, jo viņa vienīgā bija iznākusi laukā, bet nebij incanti ar mani tāpēc vīlusies atgreizās pie draudzenēm, nepiemēroti sireālajam laikam, ķiķināt. Netraucēja viņas, jo pārlieku vienalga bij. Viens jutos tāpat. Turpināju maldīties domās, kad uzmetu skatu kā Oz ar Anitu aiziet pāri tiltiņam, pievēršot uzmanību zem kājām uzrakstītam uzrakstam, bet neizprotot nozīmi nomurmin „pff” un lēnā solī aiziet tālāk. Es gan zinu nozīmi... Es jau pats to tur uzrakstīju „APRIL & MAY ARE YOU OK?” Lieliem, bet parastiem, melniem burtiem. Domāju, ka viņa ies pāri un izlasīs. Tagad domāju vai viņa ir gājusi pāri un izlasījusi.
Uzmanību nozog agrāk nepamanīta šoseja aiz manis, aiz kafejnīcas tur lejā paralēli sliedēm. Un autobuss brauc. Miglā liekas, ka ir tumšāks un autobuss nelietīgi iespīdina acīs. Arī atuobuss ne parasts. Ir vnk autobusi un ir tie garie autobusi, bet šitas bija tas 4x garais. Jā nu kā tāds vilcieniņs tik garšs. Reāli jau tāds pa ielām nepabrauktu, līkumus neizgrieztu, bet sapnī tas varen viegli padevās.
Kad jau atobuss bij pilnībā noskatīts un tam jau bij laiks pazust no redzesloka es hopā pārlecu uz citu vietiņ. Un, protams, ka tas bija autobuss. Pēdējais vagons pfu pēdējā daļā nu pakaļģalā vienkārš. Bet nu to man neviadzēja, man nevaidzēja autobusu. Domāju vienu pieturu nobraukšu kāpšu laukā. Jau redzēju pieturu un šofers pat piebremzēja pie viņas, bet neapstājās. Sapratu savu vainu – „stop” poedziņ tak jāpiespiež. Tikmēr domāju, ka tā līdz Rīgai varētu aizbraukt, bet man jau uz Rīgu nevajag, lai gan ko man vajag skaidrs nav. Tomēr izdomāju, ka atgriezīšos, ka ar papu takšu braukšu mā. Piespiedu podziņ un savādi, ka šofers man par to pateicās izdedzot aizmugurē gaismu un pamirkšķinot dzelteno avārijas signālu apžilbinot mani gluži kā toreiz tajā naktī, kad ar Dziņku braucām no jūras un notika tas, ka palaidu autobusu pa priekšu, par ko šis, mani un tāpat Dziņku pārsteidzot, pateicās, tumsā avārnieces pamirkščinot (un tas i tiesa nevis kāds murgojums).
Izkāpu laukā. Joprojām vēl pelēcīgs, ielas slapjas. Biju Saulkrastos, bet drīzāk pēc Pļaviņām izskatās. Atceros kā, braucot uz turien, uz Zveici, Anita stāstīja kā reiz ir gājusi kājām no turienes līdz turienei. Gājusi ilgi un tajā vietā, kur biju es, šī esot kādam jaunam zvejniekam vai vnk vietējam paprasījusi vai nevar aizvest. Domājat ar mašīnu? O nē.. Tur taču tieši blakus upe tek. Saulkrastos kreisā pusē i jūra, bet Pļaviņās labā pusē i Daugava. Kad tās abas mazpilsētas apvieno manā sapnī tad sanāk Saulkrasti ar labā pusē tekošu upīti. Pa kuru tad Anita ar laivu tika aizvesta līdz galam. Par to viņa dikt priecājās, kaut arī nebij vairs tālu, taču viņai jau bij apnicis iet kājām.
Es negrasījos lūgt palīdzību, es biju nobriedis gatavs pastaigai. Tikai uztrauca vai paps nezvanīs un nejautās kur esmu, jo esot jau laiks izbraukt. Telefons rāmi klusēja un es stāvēju vienādas nozīmes krustojumā, kur kā nūbijs neveikli centos pāriet pāri.
