Uzticies mān!
Vispirms kaimiņa Ivariņa pusmājā (pusmāja tapē, ka tikai izeja tāda pati). Caur durvja rūtīm redzu nāk kāds. Hah tas tak tas kretīns. Tas tur, kas Īkstītei uzmācās. Kretīns tāds.. nu tāds gluži kā toreiz tas kretīns, kas vilcienā uz Jeugavu brauca. Tātad nepatīk jau no paša sākuma. Mājā esam trīs: es, mazā Īkstīte (mazāka nekā īstenībā, bet varbūt sapnī redzēju viņai cauri hah :D) un trešais mazliet noslēpumains – vai nu Paps vai nu brālis (saukšu vnk par Trešo). A es zinu, ka viņš i pedofīls un grib Īkstīti „īā”. Bet Īkstīte i naiva. Viņu jau mēģināja „īā”, bet nesaprotu, kas tam Kretīnam nesanāca. Taču Īkstīte to uztvēra savādāk... tipa, ka džekiņam vnk gribējās un ka viņi var palikt draugi, un ka nevienam par to nekas nav jāstāsta.
Šis nemanāmi nepriecājas, ka Īkstīte nav viena mā. Trešais laipni sagaida, Kretīns laipni nāk iekšā, es viņu turu tālāk no Īkstītes, bet Īkše pati priecājas par viesa ierašanos un ar pusspiedzienu sveic. Kretīns velti laiku netērē – vēlas ar Īkšķi viņas istabā palikt divatā. Nu nē! Sāku rīkoties (neatceros īsti kā, bet sāku).
Atceros kā Trešais palīdz atņemt Kretīnam lauzni. Trešais viņu tur, bet es noņemu lauzni un triecu šim sejā (manāmi nesavaldīgāks nekā realitātē hhh ja tā, tad jau sapņiem nevar ticēt pff). Īstenībā Trešais arī nezin ka jams i pedofīls. Tāpēc kad i atbruņots, tad vairs netiek turēts. Kā multenēs pēc laužņa triecieniem ir tikai „au-au”. Rētas nepaliek un asins noplūde nulle. Un šis tiek palaists Pie Īkšķes, bet es turēts pa gabalu, lai nevaru šo apturēt. Un tad man nekas cits neatliek kā arī Trešajam izstāstīt. Man i vēl viens pierādījums ja kas. Kretīnam kabatā ir saulespuķu sēklas, kuras viņš paredzējis iebarot Īkstītei (Būtu norm, ja ar tām viņš viņu iemidzinātu vai ko, bet kopš, kura laika sapņos kauc kas i norm). Jā nu pačukstu par nodomiem un problēma ir pateikt par Saulespuķīšu sēkliņām, jo kretinē vārds semuškas, tapē nevaru to pateikt, bet vārds Saulespuķusēklas i pārāk gāārš. Pofig.. Galvenais, ka nu arī Trešajam i skaidrs un arī Trešais negrib Kretīnu atstāt ar Īkšķi divatā. Bet Īkstīts gan nav ar to mierā...
Man malacim gan izdodas viņu pierunāt ieiet ar mani citā istabā un izrunāties. Tad tad arī pastāstu viņai visu no sava redzesloka jebšu atveras acis šai plaši vaļā.. nu kā platekrāna TV. Lieki piebilst, bet jūtīgā Īkšķu pavēlnice saskumst.. un kā lai saka – saspiež no iekšpuses aso sirsniņu mazu mazītiņu tā ka asumiņi tik asi dzeļ.. nu saprotiet. Vēlas palikt viena. Paliek viena.
Patīkami, ka tagad jau mana māja, mana istaba. Garām ejot uzmetu acis – Īkstīts bišu noraudājies manā gultā snauduļo. Bet par izbrīnu otrā gultā Kretīns kā alkoholiķis izguļās. Sevi nespēju apturēt un pieguļos Īkstei blakus. Padaru roku par līdzjūtīgu un pārlieku pār Īksti. Viņa sajūt un uzmostas un abas manas rokas cieši tur un spiež sev klāt pie puncīša. Reāli jau nav iespējams ka es viņu tā apķēris un mēs vēl varam tā uz sāniem pagulēt, bet kas par to, ja tik jauki tas bija.
