Tas naf forš.

Pie vientuļas šosejas ar Oz savilkušies pieturā rēķinām, skaitām, vai domājam, cik mums vēl ir. Beram laukā, beram iekšā... Bļin Trolejbuss jau atbrauca. Es ātri savācu savus cimdus. Oz vēl čakarējas un saka lai paņemu maisiņu (nu mazo gramīgo). Es paņemu un ielecu trolejbusā, aber Oz vēl meklē cimdus vai taisa ciet somu.. nu nez. Be trolejbuss aizbrauc bez viņa haha.

Škodā Dziņka sēž. Blakus vieta viņam brīva, lai gan viss trolejbuss pilns. Nosēžos blakus. Maisiņš joprojām rokā – nezinu, kur likt. Nevaru pateikt Dziņkam, lai paņem. Aizmirstu, ka Konduktoram kartiņa jāparāda. Šis prasa. Es „eeebeveeebeveee” Dziņkam. Viņš pamana maisiņu un saka, lai takš noslēpju, un tad paņem pie sevis. Es pieceļos kājās, lai izņemtu kartiņu, un parādu. Konduktors uzreiz atmaigst un vaicā vai man viss kārtībā, tāds savādā krasā es esot. Atcērtu ar galvas mājienu, ka viss ok. Apsēžos atkal. Tāda sajūta, ka visi skatās un ka Dziņka mazliet varbūt dusmo par to, ka bez viņa jau sākām vilkt.

Nonākam rajonā vai kur... karoč galā. Kaut kāds dzīvoklis, kur i i Šņibīts, i Mīlulītss, i Anitiņš, i gan jau ka arī Īkstīts. Tad beidzot es sāku domāt kapēc es vilku.. nu es taču nevelku.. nu tas tač naf forš. Mazubiš pamocos pašpārmetumos. Bet vakara gaitā nedomāju, ka vairs nevilkšu... Tieši pretēji – ja sāku, tad nav ko apstāties.