ZēBē.
Tād pilnīg parast dien, kad īst darīt nav ko. Tād pilnīg parast vizīt pa draugu dzīvesvietām. Pilnīg nejauši vai pilnīg apzināti pie Zebiextes. Ņa zebo dzīvoja Rīgā, nekur tālu laikam, bet nu nevar jau zināt. Man šķiet, ka 12 stāvu māja viņa dzīvoja, pēdējā stāvā. Laikam dzīvoklī arī tiku ielaists, bet ne spēju ne varu atcerēties viņu. Man tikai liekas, ka Zebo bij liels, plašs, gaišs dzīvoklīts. Zebo priecājās, es priecājos, bet Zebai nebij laika man – uz veikalu vai kādas citas darīšanas viņai. Solījās būt arī atpakaļ. Es piekritu pagaidīt. Dzīvoklī gan Zebo mani neatstāja, bet arī treptelpā varēja ērti iekārtoties uz aukstā betona un galvu atpspiest pret cieto sienu.
Labi gan, ka somā bija divas grāmatas. Vienu, laikam, biju tai pat dienā dabūjis no Šņibīša, pa ceļam nākot. Otru, laikam, bija atdevusi Mīlulīte arī pa ceļam kauc kur satikta. Tātad viena lasīta, otra nelasīta. Īsti īstais laiks sākt to vienu lasīt – i laiks ātrāk paskries, kamēr Zebo atskreis, i pats grāmats lasīšanas prieks, i nekad tik augstu virs zemes un uz betona, un treptelpā nebiju lasījis.
Varbūt, ka pat kaut kādu ievadu izlasīju, kad nez no kura cauruma uzradās Oz. Viņš, laikam, bij pārsteigts, bet es iztraucēts. It kā jau viņs tur atradās garām ejot, bet it kā kā sarunāts būtu bijis tikties pie Zebo. Jams čakarējās klāt kā mans vecais suns iepirkumu maisiņam – ko es tur lasu, interesanti, iedosi? Nu iedev viņam ar to jau izlasīto grāmatu.
Izgājām labāk laukā. Pie tās pašas mājas zālīte apsēdāmies. Oz ar muguru pret mā, es ar labo sānu pret mā. Diezgan ierasti sēžam kaut ko arī noteikti taču runājam. Šo to sapņaini domāju. Pret kaut ko atspiedies gulēju, kad kaut ko pīkstošu izvilku no kabatas. Precīzi grūti pateikt, kas tas bija. Doma tam tāda kā messengers. Arī precīzu darbību neatceros, bet laikam Zebo man sūtīja kādu failu un tai pat brīdi pārtrauca to sūtīt. It kā mani mazliet ķircinot. Tas ir apmēram tā kā uz mobīlo pīkstinātu. Bet nu neba pirmo reiz sapnī IT attīstībā ir daudz soļus priekšā. Domāju kā saprast tādu Zebas izgājienu. Paskatījos augšup uz viņas logiem, kur ši jestri smaidīja un māja ar savu roķeli. Protams, iemāju pretī. Tā kā jamā nerimās māt, tad arī es iemāju vēl un vēl. Oz uz mani skatījās ar wtf sejas izteiksksmi. Tikmēs zebo čakarēja to savu nākotnes messengeri. No jamā viņai tur iznāca austiņu vadi, kuri vēja pūsti laidās lejup pār balkona margām. Jā – no 12 stāva nolaidās līdz pašai lejai un kā makšķer āķis plivinājās ap Oz galv. Zebu tas, protams, dikti uzjautrināja. Oz tas, protams, kretinēja, bet varbūt dēļ manas laimīgās sejas neiebilda.
Tā nu Zebuļa spēlējās ar mums, bet es tik vairāk neko neatceros.
