Melna nafta, nakts `n` mirons.

Viens pats pastaigājos moš Zveicī, a moš Katlakalnā, nu bet tik pat labi varbūt Ozolniekos, vārdu sakot pa mazu miestiņu, kur ceļš gruntētu segumu, žogi zaļiem krūmiem, ceļmalās grāvju netrūkstamība. Klusums ierasts un tikpat neparasts... Kaut kas tomēr noticis ir gan. Uzduros uz naftas pārvades līniju. Kā tad tā? Nus tur pat grāvi vien viņš bija. Njā tāds jocīgs – tā kā tādā šķērsgreizumā. Kaut kā zināju, ka padaudz tonnas izsūkts. Kā es zināju tur atkal var nez ko safantazēt, bet liekas apmēram tā, ka man galvā vnk bij integrētā google, ar kuru ta ātri vien sameklēju kas pa huiņ.

Noliecos es par pie tās vaļīgās trubas, pasmēlu ar roku mazumiņu, bet sasmērēju tikai rokas. Žēl taču tādu mantu tur tā atstāt un bailes bij, ka tik mani par vainīgo nepataisa. Skaidrs man bija, ka paši vietējie sadumpojušies. Tikai nosodīju viņu čīkstēšanu par dabas piesārņojumu... vairāk gan sūdzās par lielo rūpnīcu radītajiem kaitējumiem. Bet kretīni paši pēc naftas zādzības bij grāvīti piesmējuši visu ar mello naftu. Grāvji jau nebij nekādi parastie – bagāti pieūdeņoti.. nus līmenis tā man virs ceļiem mhm.

emmm... naktī slikti gulēju, tapēc sapņi tik daudzi iespiedušies atmiņā. Bet visi ir diezgan saistīti... vnk tādas atstarpes starp viņiem.

Tas pats es, kauc kādi mēs, kauc kur mājas jumta līmenī uz tilta. Gaisa tilts? Es nez, bet var jau būt. Vairāk gan kauc kur nomalē, bet moš vnk vairāk/vēlāk naktī. Tiešām žēl, ka tikai varu iztēloties kas mēs tur burzījāmies, bet precīzu atmiņu man nav. Taču viena tur bija tāda, kas mazliet kaitināja. Kaitināja tieši ar savu pamanāmību. Viņa vēl ar citiem atradās tieši uz jumta, bet es, varbūt arī ka viens, uz tilta. No jumta līdz tiltam bij laba sprauga, bet pārlēkt jau var. Un vispār miss Kaitinoša sākumā bij ar mani uz tulta, tik pēcāk pārlēca un sāka tur aktīvi kaitināt mani, neapzināti. Tā nu viņa ieskrējās lai lēktu atpakaļ, bet savā tizlumā aizķēra kādu citu uz jumta un rezultātā abi pazuda starp jumttilta spraugā.

Es jau domāju, ka beigti ir, bet nekā – lejā izrādās arī ūdens ir. Ne parasts ūdens – pat upe ir. Veiksmīgi tajā viņi, a moš viņas, ieplanēja. Varbūt kādu tas arī uztrauca, bet tā, kā mani neuztrauca, tad domāju, ka arī citi nospļāvās.

No tilta un jumta atkal uz zemes. Tur pat vien lejā tāds kā parks atradās. Gar malām tādi kā mūri. Diezgan daudz kas tur bija, bet precīzi kauc ko nosaukt spēju pavisam nemaz, gandrīz. Laikam, arī pirms tam Miks tur pat grozījās, taču lejā, parkā, Miks ir tuvākais sarunbiedrs un draugs. Gluži tāpat kā pirms gulētiešanas es fočēju viņa pozas, tā sapnī turpināju. Nakts nu jau bij pagājuse, jau rīts un jau lielākā daļa pa mā aizgājuši. Jaukais, ne pārāk puškotais parciņš mazliet darba nometnes lomu sāka spēlēt. Gribējām ar Miku vnk pafočēties, bet citiem bij vara pār mums. Zinājām ka strūklakā ir līķis, bet centāmies no tā ieturēt distanci. Kapēc gan pīties tur iekšā, ja neko nezinam. Gan jau paši sazīmēs vainīgo/os un „kas un kā”. Bet jā – parka sētnieku biedrība vai arī apsardze lika mums kā jau darbiniekiem tip izviltk to līķi. Kāds tur naivi vēl ieminējās ka jamais varētu būt dzīs, bet tas tika akceptēts par smiekīgu/naivu stulbumu esam. Mazliet ietiepāmies, bet nu padevāmies, jo iedomājāmies ka zaibis bildes sanāks – kā mēs velkam laukā mironi un kopā ar viņu põzējam.

Miks kauc kā pazuda, bet fočiks palika pie manis un vēl Oz, laikam, uzradās, lai gan nē.. Kāds cits, bet es nez kurš. It kā jau tas pats Miks, bet it kā nē. Vnk man bij problēma ar foto aparatūru un Miks nebij tuvumā. Gribēju uzprasīt kuras bildes var izdzēstm jo nebij vairs free flash space, ja tā var teikt. Kamēr pārinieks jau iebrida strūklakā un rēķināja kā nu vilks ā`ā un kā nu labāk izstīsies, es izskrēju cauri bilžu simtiem un tad dzirdēju kauc kur ļoti dzirdētu un ļoti pazīstamu pīkstēšanu.. nu ja modinātājs jau zvanīja.

Pa galam!

Tonakt mēs burzījāmies tik pat kā lielveikalā. Tipa Domina laikam, bet smuk smuk un lab lab. Viss bij: gaismas, music, dzērieni, cilvēki.. īsts klubiņš nu ka. Gaidījām tak vēl – Šņibīti un Pašu un kas tur vēl nebij ieradies vēl... Kavējās viņi, jau sen gaidīju. Sietam gan bij poxuj. Ap galdiņu visi pazuda, bet palika kājās stāvošie. Kāds kādu sazvanīja? Šņibīts nebūs, Šņibīša nav. Sietam vienalga poxuj! Nebij gan poxuj, kad pateicu visu par visu jeb vienā vārdā nodirsu. Aizgāja ne vārdu neteicis, bet man laikam palika labāk/vieglāk.

Atbrauca Pašā, neteica neko Paša, sāka dzert Paša. Anita skraidīja pakaļ viņam, bet arī apnika. Joprojām neviens neatbildēja uz jautājumu „kā?”. Sazīmēju dažādas versijas: Tumsa takš, krustojums, Paša ved Šņibi uz stūres un bladac, riepām kaucot un Šņibim mirstot. Iedomājos arī škodinieku, ka tas varbūt garām braucot paķēris Šņibi un nomīdījs saviem hvz cik colliniekiem.

Bet patiesības vēl nav. Kādu vainot, Paša i kretīns, nelaimes gadījums? Liekas ka daudzus tas nemaz neuztrauc vai arī nemaz nezin. Neliekas svarīgi.

Beidzot Anita atveras un atklāj. Jā viņa ar ar viņiem brauca. Lai ātrāk, izdomājuši cauri mežam braukt. Lietus esot nolijis un mežs diezgan dubļains un nogruvumiem pilns. Anita stāstīja vai pārraidīja man savu redzējumu katrā ziņā viss redzams vīzijveidīgi kā paša acīm. Tad nu tumš, bet ar spīdīgu gaismiņu tai punktā kur koncentrēju skatienu. Skatien koncentrēts Pašas priekšējam ripulim, virs kura Šņibīts sēž. Ripuls te iegrimst te pa savam smiltīs nesās. Maza, maza taciņa kreisā pusē kraujiņa tumšmelnu bezdibeni. Paša brīdina: sēdi rāmi, nesveries un viss būs labi! Bet nē.. Ko dara Šņibīts? Šņibīts tikai nedaudz padīdās ērtāk. Taču ripuls tik nedaudz grimstot paslīd, Paša stūri parausta un Šņibīts nenoturās.

Tā kaut kā... lai neaizmirst.

IG piedod!

Veranda? Jā – varbūt, var arī saukt par verandu. Tā, moš, bij mana istaba. Istaba ar visu dzīvošanai nepieceišamo: pc ar inet, gulta, saules gaišums, nekārtība. Tajā, kur skatās iekšā, lasīju face.lv vēstules un, laikam, cf blogu... vai vnk kādu blogu, bet ne visiem pieejamu – informācija, kuru uzsūcu, nebija domāta man jelkad lasīt. Cilvēka, meitenes, Ig`as, pārdomas starp kurām pavīd mans niknnnnn-neims. Rakstīts par lietām, pie kurām jūtos un jājūtas man nelāgi, jo nu vainīgs viennozīmīgi, ar izjūtām... izrādās, ka IG manu vainu uztver pārsteidzoši saprotoši un vismaz domās ir pretīmnākoša. Izlasot visu vai gandrīz visu, sajūtu vajadzību piezvanīt/noesemesot/satikt. Bet, kur nu es paspēju ko uzsākt, kad jau dzirdu viņu koridorī ar Oz runājam. Sabremzējos, padomājos... saņemos iet un skatīties acīs.

Trepu lejas daļā runājāmies divi vien. Augšā Paša ko pētīja vai vnk gaidīja savu izgājienu. Nemaz ar nerunājām par to tēmu, kur vainīgs biju es. Gribējās samīļot, jo sasodīts es viņai takš daru nepatīkami... bet viņa ir tik laba.

IG man stāsta, ka viņai tik ļoti gribās mīļuma... Nez kapēc piemin 8 gadīgu meiteni, kuru vēlētos apskaut ilgi un cieši. Es iztēlojos tādu paraugmeitenīti ar divām bizēm un ne spilgtu kleitiņu līdz ceļiem. Iespējams, ka tā bij mana kļūda, jo Anete Sīkā, kura tomēr turpmāk netika un netiks saukta par Sīko, bet par Īkstīti gan, būtu piemērotāks maza izmēra apmīļojamais. IG turpina stāstīt par vakar piedzīvoto un apskauj mani. „Cik labi,” es nodomāju „tieši tas, ko vēlējos”. Viņa man izstāsta ka atpūtusies pie Flirtupītes.. nosauca arī pilsētu, kas man nelikās galīgi sveša, bet vairs neatceros kāds bij tas nosaukums. Taču nodomāju „oo, nav tik tālu varētu ar Pašu aizbraukt”. Nestāstot es sajutu, cik tā ir jauka vieta. Klusējām apskāvušies un viņa, laikam, man pārraidīja vīziju. Drīz vien izvadīju viņu pa durvīm, apņēmos laboties un jo drīzāk labot, ko sabojāju. Paša no augšas vērās, sūtīdams domu virkni „vai brauksim šodien, vai zini kur tas ir, kas viņa tāda vipār bija...”

Cenas kāpj un kāpj!

Atkal jau te viens nepabeigts sapnis.. mēģināšu pabeigt.

Iesāktais:

Benzīntanks (aktuāli vai ne?). Velosipēds (arī aktuāli vai ne?). Jāuzpilda bendža (nu normāli vai ne?). Ar maziņo Aneti (turpmāk saukta par Sīko)(btw, tā moš bij Anita, bet gan jau ka tomēr ne). Sīkā pirmā paķer sļūteni, veikli uzpildās, atdod man to pipuk un pate aiskrien maksāt. Es diezgan neveikli paņem un sāk domāt kā to beņdž vabše lej.

Pabeigt mēģinātais:

Jā – beņdžu pilināju.. daudz nevaidzēja. Kad pastījos dačikos cik ta nu būs jāmaksā, jamais uzrādīja summu 21Ls !!! Eeee es neesmu naudīgs, tapēc tādas naudiņas nebija. Satraucos kas nu būs... Iedomājos, ka jāpumpā tas bennndzinieks ā`ā. Ar ko un kā atkal nepratu, tapē gāju iekā uzprasīties.

Kamēr gāju, domāju kā tikšu uz priekšu. Izdomāju arī – es kā parasti vnk mīšu pedāļus. Ideja, laikam, bij tik laba, ka beņdž vabše vairs nebij vajadzīgs. Un man rokā parādījās pudele, kurā it kā beņdž, bet tomēr alus skalojās iepumpēts no tā pašas šļaukas, kuras tās 21 latviešu naudiņas uzsitu.

Laikam, lielas rindas bija un es tur tā vazājos apkārt – iekšā, laukā. Un zini ko es pamanīju?!?! Fkinais dačiks rādīj ta tik ta atkal tik un vēl arī tik. Atkarībā ar kādu leņķi fõkusēju un kur atrodas saule. Sirsniņā uzreiz parādījās cerība un prieka stars.

Vākoju atpakaļ uz kasi noskaidrot cik tad nu būs jāmaksā (joprojām par alu – beņdž vais nevaidzēja). Izrēķināju, ka, ja beņdž (es runāju par alu) maksā 1.40ls, tad par manu 0.5l tilpīgo alus pudeli būs jāmaksā ne vairāk kā 1ls, ko es varu atļauties.

Jau pavisam cerīgi priecīgs, stāvot rindā un pētot pilnos alus ledusskapjus, mierināju sevi ar savu veiksmi, kārtējo. Rūpes jo vairāk pazuda, ieraugot brāļus iepirkušus kasti alus un atsaucīgo kasieri/pārdevēju stiepam kartonplāksnes veida paplāti pilnu ar vistas gaļas izcepumiem. Nu nekas ka ap stūri ejot tās nogāzās zemē – man bija par ko priecāties.