Katra sapnis?

Liktenis mani ņēma un aizmeta atpakaļ uz pagātni. Ne bez iemesla viņš tā. Tā bi palīdzība, iespēja. Es atkal biju mazs skolnieks vecajā RTV, vecajiem klasesbiedriem. Neviens cits nezināja, ka mazais es īstenībā ir lielais es. Rīkojos slepeni. Tas mans trumpis. Centos izturēties ordināri un nekādā, nekādā gadījumā neatklāt likteņa izdarību, lai maniem meklējumiem, novērojumiem būtu jēga un potenciāls.

Tā bij tik sena skolas diena, ka atmiņā neatradu informāciju par to, uz kuru klasi man būtu jāiet. Tā kā maziņš biju, tad varēju izmantot skolotāju iecietību. Es tik nez kapēc nedevos līdz Ivariņam, kuru pirmo sastapu. Vienalga, arī kaut kāda skolotāja mācēja pateikt, kurā klasē man jāatrodas. Viņa arī noticēja, ka esmu aizmirsis dienasgrāmatu mājās un pazudis no bara jeb klasesbiedriem.

Droši iesteidzos klasē un tā tik tiešām bij īstā. Redzēju brīvus solus klases pakaļgalā. No turienes viennozīmīgi vieglāk būs novērot. Logu puses rindā pirmspēdējā solā Ivariņš bija aizņēmis man vietu, bet es gāju garām. Viņš mani apstādināja teikdams, ka pat lapiņu priekš manis izplēsa. Es atbildēju ar paldies un lapiņas paņemšanu no sola un nolikšanu uz sava jaunā sola.

Ieskatījies uzdevumos, sapratu kāpēc tāda laipnība no jamā puses. Atausa atmiņā kā tolaik tāda tipa matemātikas uzdevumi man viegli padevušies bez spīta (un patiešām tolaik es nebiju tas, kas noraksta).

Kopā mijas dažādi laika posmi. Vienubrīd viss tuvu kā pirmā klasē, bet otrubrīd viss tuvu kā devītajā klasē. Pat matemātiku pasniedza skolotāja Stone, kas reāli mūs mācījā no kādas 5. klases man domāt. Taču mēs visi bijām mazāki un jaunāki pat priekš 4. klases.

Visas vecās sejas gan neredzēju. Tik Ivariņa seja tāda kā tagad tikai vēl vairāk maiga. Visiem pelēkgaiši īsi mati. Un uzodu arī meklēto. Tas, laikam, bija pats Sandijs. Tā domāju, ka tas viņš tāpēc, ka tikai viņam seja ir tik gara. Bet kāpēc tieši viņš vainīgs es nezinu. Klausīju instinktus un tikai Sandija seju es redzēju.

Sānsolis. (ha!)

Katlakalns toč, bet vai Anitas mā nu gan nezinu. Nu pieņemsim, ka pie viņas. Mājele gan tāda galīgi ne tāda kā. Drīzāk jau Elīnas, ja ne pilnīgi kā Elīnas. It kā burziņš, it kā forši, bet nē. Sveši viņi nav, bet attieksme kā pret svešiem. Un uzmanības trūkums, kas neuztrauc. Ārpusē pie garāžas Siets ar Roļiku blato jēlības un Dziņks ar Oz nopietni viņus uztver. Anita ar Mīlul blakus, bet nezinu, kas viņas interesē. Siets uzrok manu riteni un kauc ko gudri (lasīt - stulbi) konstatē, un grasās likt atpakaļ. Es, kamēr nav nolicis, apturu jamo sakot, ka nevaig, es paņemšu. Ar rociņām un spiešanu pārbaudu spiedienu riepās un uzsēžos virsū braukšanai. Saku, ka man besij tape braukšu kaut kur prom. Neviens neklausās. Vislaik pie sevīm klusējot domāju, ka jātinās prom. Vienīgais, kas attur, tas, ka Mīlulis te. Tātad iespēja būt ar viņu u.t.t. Taču tas nav tik skaisti, ja tas redzami nepriecē un ja ir tik pohujistiska gaisotne. Tā vnk nemanot aizbraukt ar negribu, tapē piespiežu Mīluli noklausīties, kas man sakāms. Pasaku, ka braucu prom un ja kāds ko jautā tad pastāsti. Viņa vēl cenšas vāji atrunāt un jautā uz kurieni, liekot manīt, cik tas i stulb. Nav īsti ko atbildēt. Negribot izpļāpājos par jau seno vēlmi aizmīt uz Bausku. Bezjēdzīgi mierinu viņu, ka tas jau nav tālu un ka būšu atpakaļ. Pēc tam tikai nodomāju kāpēc bij jāmelo.

Un te nu ir... Nakts, asfalts. Vismaz ceļš nešaubīgi tas pats Anitas. Arī mēness nešaubīgi mēness. Ceļš apsnidzis un apledojis (tādu es viņu esmu redzējis tik 1x un arī gaišā dienas laikā nevis naktī, bet, manuprāt, precīzāk viņš nevarēja atainoties) tapē mēnesgaismai atspīdot nav problēmu redzēt ceļa malu. Un tāpat neviens cits nebrauc, tā kā ripinos pa ceļa vidu. Līdz šosejai netieku, kad esmu tā kā mistiski iesūkts kādā mājā. Jāuzliela mani, ka ātri saprotu, kas tā par māju. Mīlulītes rezidence. Pirmā doma vai nu tā, ka jātinās prom, vai arī tā, ka Mīlulīte i mā. Lai vai kā, pārsteidz, ka viņa i mā. Redzējis gan viņu vēl neesmu, laikam. Vecāki nav mani ieraudzījuši, labāk skriešu prom, lai tak nesanāk sū un kas tik vēl. Bet te pēkšņ kaut ko saprotu. Nu nav kaut kas riktīgi, nu nevar īsti tā būt. Un tās krāsas un viss tas kā tas izskatās. Sasodīts tas taču sapnis. Tad jau nekādi sū nebūs un atbildības nav, ja nav uz ko. Pamodīšos un nekā vairs nebūs (protams atmiņas un iespaidi un tā.. tāpēc arī jācenšas pēc iespējas neordinārāk). Atmetu domu pamest māju.Ieeju pirmajā istabā, kas pagadās. Vispār jau mā gluži kā Zveicī, tikai Mīlules māja. Dažbrīd esmu otrā stāvā, bet galu galā pirmā stāvā, tajā istabā, kas pa labi ienākot iekšā (;p). Zinātkāres mākts cenšos atrast kaut ko, ko no manīm gribētu kāds slēpt. Nekas īpaš neatradās, bet istabā ienāca Mīluls. Tur viņiem pc stāv. Tipa nu baigi pārsteigtā jau viņa nav, mani ieraugot. Jautāju, ko tad šī. Šī atbild, ka bez manis neesot pamata tur atrasties. Un te nu sajūtu nožēlu, ka pametu viņu/-us.

Pēc brītiņa nekā īpaša nedarīšanas atceros atkal par sapnī būšanu. Viņa kaut ko ņēmās iekš pc. Kaut kādu seksīgu klipiņu man prezentē, bet man labāk doma. Kaut kā nezināmu iemeslu dēļ pieliecos viņai tuvāk. It kā ap viņu apliekties, lai kauc ko pc nomainītu vai ko. Viņa strauju kustību sakļauj lūpām manas lūpas un mēs skūpstāmies. Man patīk, pat ļoti, bet gribās ko teikt. Kaut ko, ka viņa mazliet, laikam, pārpratusi, bet nekas man patīk. Domāju - pateikšu - varēsim turpināt, bet nē tā īsti nenotiek. Viņa vēl paspēja iespraust, ka K po, ka es tas īstākais, ka karoč jā ā jā ā ā.

Ne to vien es gribu. Šādi tādi mainam pozas (...). Šādas tādas izdarības mainam (...). Šā tā lieku manīt, ka vēlos (...). Paradoksāli, ka kaut arī apzinājos tas tikai sapnis, tomēr nebiju brutāls un vienpresoniskas vēlmes pildošs. Es viņai pat pazemīgi un izmisīgi lūdzos, lai ļaujas (...). Sanāca, ka viņa pārģērbjas ērtāk – pidžamā tādā kā Anitai. Iegūlās atpakaļ gultā (...).

Beidzās tomēr tā, ka pārāk ilgi viņa bija vilcinājusies un es sāku atmosties. Viss sāka palikt gaišāks, bālāks, sāka attālināties, bet arī tas bija sapnis.

Nightride.

Jūra šalc, bet pārāk tumš, lai viņu saredzētu. Vajadzētu horizontam dažādi mirgot, bet tā nav ir tikai krasts, Oz un Dziņka. Pa tumsu maldāmies, ar riteņiem atbraucām. Pa smiltīm rāpjam, bet forši viņas nemaz nekaitina un visur nesabirst, un netraucē. Ar telefonu displejiem rādam sev ceļu. Joka pēc it kā kaut ko arī meklējam. Un dziņka kaut ko atrod. Tiesa grūti viņam rakt un spīdināt gaismiņu tapēc pasauc mani. Tāpat ar vienu tel par maz tapē viņš ar vienu roku rok ar otru spīdina un piespīdinu. Kaut ko cietu uzrok nu kaut ko kanalizācijas lūkai līdzīģu. Notīrsa smiltis un cenšās salasīt, kas virsū uzrakstīts. A virsū uzrakstīti cipari un jams man pavēl, lai tos norakstu. Es mazliet bilstu, ka nu kā man tel aizņēmts es tak gaismiņu spīdinu. Bet viņš nav tik dumš kā es. Saka, ka vairs jau nevajag, pietiks ar viņa gaismiņu. Es uzmetu acis un redzu bāc daudz cipari, daudz būs jānoraksta. Laikam, pirmos divus norakstu un tad atkārtoti padomāju, skaļi. Kāda gan no tā jēga. Nu taču tas nav nekāds kredīta atjaunošanas slepenais kods. Tur tak rakstīts (tagad vairs īsti neatceros) Hansabanha vai Latvijas Gāze, vai Latvijas Nafta, varbūt, visi iepriekš nosauktie. Bet nu skaidrs ka tas ir kaut kāds vai nu gāzes vads vai kas, un vnk Hansabankas sponorēts nu kas zin. Galu galā slinkums uzvar un nekas netiek norakstīts.

Pludmalē parādās arī citi cilvēki un saku Dziņkam, lai noslēdz gaismiņu, lai tak nepamana. Bet vienalga gaišs. Paskatos, kapē šis neklausa, bet klausa – gaismiņu nespīdina. Tad arī abi pamanījām pie debesīm mēnesi. Laikam, mākoņi aizpeldēja i aklo tumsu novāca. Tagad viļņus varēja redzētu un tālumā lūkoties varēja un saprast, ka neesam vieni. Tik vēlā stundā sasodīti daudz cilvēku un kā izrādās lielākā daļā jaunāki par mums.

Izgājām tā kā atpakaļ uz ielas. Ieraudzījām no kurienes visi nāk. Bij viņiem pirts, bet nu beidzās pirts. Sēdējām uz saviem riteņiem pavērsušies vien pret otru. Domājam ko nu. No tiem jauniešiem gribas ātrāk tīties prom uz klusāku viet, bet kamēr tas vēl nav izdarīts izrādās ka viens no viņiem ir pazīstams. Pats Tomiņs Antomio. Pasveicnu, atsveicina. Un jūras vairs nav. Smirdīgā Daugava gan jā. Un Hansabankas saules akmens ar kā Betmena logotips debesīs spīžo. Un tad man aši iešāvās doma braukt uz to saliņu, kuras nosaukumu ne sapnī ne tagad navaru atcerēties (ne mangaļsalu). Nu vienalga bailīgi būs un Dziņkam ar patīk ideja, bet tomēr līdz galam neaizbraucām, jo tiem bij jāpiečakarē un nēgribējās gribējās ko citu nu tā kaut kā.

Jāatrod.

Sākums ira pietura, kurā ar māsu gaidu sabiedrisko trannnssportu. Man skats pievēršas sētas stikla vārtiņiem. Tie, protams, aizslēgti, bet iekšā tik nav neiespējami. Nodomāju nu tā taču ir spēle, man vismaz jāmēģina tikt iekšā. Aizmirstu māsu, pieturu un gaidīto. Pieeju tuvāk vārtiņiem un nogaidu, kad kāds ies iekšā. Ilgi nav jāgaida. Labestīgs vīrtietis uzvalkā un ar koferīti atslēdz vārtiņus, ieiet iekšā. Es aiz viņa kamēr vēl vārtiņi nav aizcirtušies. Cenšos izturēties dabiski un īpaši nesteigties. Tālāk ir atkal stikla durvis. Atkal slēgtas. Tas uzvalkā nezinu aizdomu mākts vai vnk tā ir un viss, bet nu jams durvis aizcērt pirms es paspēju tās noķert. Nu gan vairs nav ko bremzēt. Izliekos, ka steidzos un uztraukumā nespēju atrast atslēgas. Mana aktiermāksla izrādās iedarbīga un nepaspēju visas kabatas izčamdīt, kad durvis jau man tika atvērtas. Izteiksmīgi pateicos, uzsmaidīju un gandarīti nopūtos. Ilgi uz vietas palikt bailes, tapēc eju uz priekšu domādams „ko nu, ko nu...”. Kreisā pusē i ārējā siena tātad nekā nav, labā pusē trepes uz leju, uz zāli, kur modra i kņada, bet kas tieši neievēroju vēl, priekša i trepes kā uz augšu tā uz leju, laikam. Kā jau teicu eju taisni uz priekšu. Vēroju, vēroju, ievēroju, ka galanti pāri dodas pa kāpnēm augšup, pirms tam uzrādot apsargam ielūgumus jebšu caurlaides. Sistēma tāda pati kā ForumCinemas – elektromagnētisko starojumu uzmirkšķina uz svītrkoda, ar roku nodiriģē virzienu, pieklājīgi kaut ko noburkšķ un galvenais smaida. Tuvojoties tam apsargam, caurlaižu kontrolierim, atkal sāku izlikties, ka kaut ko meklēju. Izmisīgi slidinu rokas kabatās, velku laukā dažādus papīrīšus, pārsvarā pirkumu čekus un tamlīdzīgas drazas. Cenšos novilcināt laiku, lai kaut ko varētu izdomāt, kaut ko iedomāties, kādu gājienu. Kamēr izmisīgi izrādos, citi droši uz mani negaida, laiku velti nekavē un iet garām, uzrāda savus papīrus, un iet tālāk. Tuvumā labāk redzu, ko tieši uzrāda un vellos tās tak tikai pasu kopijas. Prātam cauri izstrāvo apjauta, ka man taču arī kopija kaut kur kabatā. Skolā taču vajadzēja nodot. Tagad pa īstam rakņājos pa visām kabatām, katru papīrīti, čekiņu rūpīgi pārbaudot. Bet nelaime, ka sajūtos jau neveikli un aizdomīgi. Tomēr nespēju atrast kopiju. Vainoju steigu un uztraukumu. Lēnā solī eju atpakaļ, kad atkal izstrāvo caur prātu apjauta. Šoreiz gan drīzāk apgaismība. Pases kopija bija jānodod un es tā arī izdarīju – nodevu. Taču pase gan man ir līdz. Es pat viņu sataustu kabatā. Un tad trešā apjauta caurstrāvo smadzenīti. Pases nav nekādi ielūgumi vai caurlaides, bet gan tikai formalitāte. Tā kā man ir 18 tad nevajadzētu baidīties un varu pilnīgi godīgi tikt lejā (hah nu jā tagad jau lejā). Taču ar savu čakarēšanos jūtos neērti un kaut kā baidos sevi iegāzt. Tai brīdī plānot kā rīkoties pārtrauc atsūtīta sms. Ņemos viņu lasīt. Anita atsūtījusi un lūdz man, lai beidzot atbildu, un mazliet atgādina, ka rīt prom. Un kārtējais strāvojums. Par Anitu un citām sms uz kurām neatbildēju, kā arī par to, ka jamā uz ilgāku laiku aizbrauks un vēlas atvadīties. Domāju iziešu laukā uzrakstīt šai atbildi. Taču ārā mani pārsteidz, ka viņa pati jau tur ir ar manu māsu un ne manu Ivariņu stāv. Bet mēs tikai „čau, čau”, nemaz neapskaujamies. Kaut kā viņa arī starojoši nesmaida kā tas i ierasts. Kādu laiku laukā stāvam viņi apspriežas, ko nu darīs. Es stavu gaidu, paklausos. Māsa grib uzreiz braukt uz lidostu un tur pasēdēt (laikam sanāk, ka Anita tomēr jau šovakar būs prom). Es sazīmēju domās lidostas lielos logus un vakaru kurš sāk tumst. Jā varētu būt forši, bet negribās, lai Anita jau aizbrauc. Toties Ivariņs un/vai Anita sakās, ka tepat labāk. Es mazliet nesapratis „kā, te, ir, kur, emmm?”. Abi viņi pazūd iekšā. Māsa arī un tad es. Izrādās tik tiešām pa labi tās trepes ir ceļš uz kafejnīcu/bāru/klubu. Un gaidīts ir, laikam jau, pilnīgi jebkurš. Jāsāk justies drošāk. Pirmā telpa ir tāds kā bārs, kur i piesmēķēts un pārsvarā visi pielējušies. Māsai tur patīk. Es atkal tik stāvu un pavēroju. Viens tāds ārzemnieks iekrīt acīs, kuram māsa arī jau klāt un uzplijās. Kaut ko kliedz par Manchester United. Cik noprotu, jamais spēlē futbolu. Atceros, ka kaut kur dziļāk, tālāk noteikti Anita ar Ivariņu atraduši kur piesēst. Un nākamā tāda zāle kā kafejnīca. Sākumā ar gaišākiem galdiem un sarkaniem C formas dīvāniem. Pašā galā, tālākajā stūrī vietu atraduši tie abi. Kamēr līdz viņiem aizeju, nav vairs gaišo galdu ir tikai sarkanie sēžamie. Tāds vens liels kā platforma ar mīkstu atzveltni. Ivariņš vienā malā, Anitiņa otrā malā. Domāju kur nu es sēdīšos, pierēķinos, ka arī māsa vēl moš nāks. Bet tad pārsvītroju, pāršvīkāju pāri visām domām. Apsēžos, apguļos blakus Anitai (A+V=AV:) un pievelku sev tuvāk uzkodu bļodiņu.

Pavisam nepatīkami.

Parasts vakars mājās. Sēžu pie pc. Dzirdu mani sauc vai arī vnk rosība māsas izremontētajā istabā. Aizeju papļāpāt. Ilgi nebiju, jo garlaikoja tur notiekošais. Atnāku atpakaļ, iesēžos krēslā, gribu atdzīvināt monitoru... BET! Bet datorgalds tukš. Palikuši tikai putekļi un vadi. Kliedzu „Māāāāāāāāāāāāāāāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaam!” un bļauju „ko tu izdarīji?”

Diversante mierīgā tonī atbild, ka nevēlas vairs dalīties.

Čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk, čuk.

Škodinieks un kursa biedri, un beņķīts man līdz. Labi atceros, ka Normīts toč bija. Tad vēl, laikam, Garais, Rinalds un Zigis. Baigi daudz.. nu labi tad Rinalds nebija. Sākumā stāvējām kājās un ar to beņķīti vienā rokā tā grūti līdzsvaru noturēt. Normītim jāpiepalīdz, lai es nenonkristu. Vietas atbrīvojas un sasēžamies. Garais ar Zigi jau vislaik sēž divvietīgajā vietā un priekšā sākas vienrinda, kurā sēž Normis un tad es. Šie gan ņirdz, lai es sēžos uz sava beņķīša, ko es arī izdaru, iekārtojoties blakus Normim.

Viss pārlec uz vilcienu brīdī, kad lecam no viņa laukā, jo domājam, ka šīs pa tādām smiltīm nepabrauks. Mhm domāts darīts jau raitā solī turpinam ceļu ar kājām, ik pa laikam atskatoties atpakaļ uz vilcienu. Drīz vien vilciens tomēr uzņem tempu un jau mūs grasās panākt. Lai šim nebūtu taisnība, tad sākam skriet, bet nekā. Galu galā skrienam, lai ērtāk ielekt atpakaļ vilcienā. Joprojām līdzi paņemtais beņķīts traucē i skriet i koncentrēties. Mašīnists mūs piečakarē piebremzējot un savācot mūs. Salecam pirmajā vagonā. Visi mazliet skatās uz mums bet forši vienalga man tas. Vagons vispār LDZ vagonus nemaz neatgādina. Šitamais tāds plašāks kā vesela klase. Vietas tipa dafiga. Visi tā retināti izsēdušies. Savējos ieraugam un tur pat nometamies uz sēdēšanu.

Braucam un braucam, braucam, braucam un braucam. Nu ir jau visādi prikoliņi, mazliet paņirgāšanās par vecākiem cilvēkiem, vietu maiņas. Bēēt lielākais prikols jau tur, kad sēžam aizmugurē un es ar skatu uz pakaļu, Aizmugurē ir logu gluži kā trolejbusos vai tramvajos. Labāk jau ar tramvuli tomēr salīdzināt. Un sēdēt kā trolejbusā var vienā tādā rindā. Es ar tiem kopā smejos un ākstos, ka pamanu vilcienu tieši aiz mums. Tas tiešām nebij nākošais vagons tas bij cits vilciens. Sākumā domāju grib mūs apdzīt, bet jo vairāk skatījos jo viarāk paliak bail. Vilcieni vilcienus tak neapdzen. Pirmajam saku Normītim, bet viņam po. Arī citiem po. Tas otrs vilciens vislaik tā atpaliek un atkal pietuvojas. Mūsējais jau ar nevienmērīgi maina gaitu: tē ātrāk te lēnāk. Un tai otrā vilcienā Mašīnista telpa pilna ar cilvēkiem. Cilvēki tādi paveci pelēkām drēbēm un pienācīgām naģenēm. Sejas viņiem tādās iespringtās grimasēs un visi blisinās, kas būs tālāk. Es domāju, ka šiem bremzes nestrādāja, bet nezinu. Pienāca stacija es nopriecājos, ka mūsu vilciens vēl nebremzē un ļauj tam otram atpalikt. Nezinu vai speciāli vai nē, bet es tā ceru. Taču pienāk arī brīdis, kad mūsējais bremzē. Es skatos stacija pilna ar cilvēkiem visā tās garumā. Daži sāk steigties uz priekšu. Galu galā apstājamies un otrais vilcēns strauji tuvojas. Es pielēcu kājās paejos uz priekšu atpakaļgaitā un iztaisnoju rokas kā gatavs triecienam, bet viņš apstājās.

Vagonā sakāpa vēl vairāk veco un mazi vietējie čigāni sāka skraidīt. Daži pa priekšējo ieeju ienāca un cauri skrienot visam vagonam pa pakaļējām atkal izlēca laukā. Citi atkal bļaustījās par ledus konfektēm, kuras i mājās paštaisītas. Lielākā daļa ņem arī, bet es rādu nē nē. Bāž man viņas paņemt, bet es tomēr nē.

Durvis aizveras un vilciens atsāk ceļu. Saspringstu – atkal tas sākas.

Baiba, Barba, Barbara.

Agrs un vēl patumš rītiņš. Uz skolu negribu iet un neiešu. Labāk tāpat vien pastaigāšos. Joprojām patumš, Lauras trepenē deg gaismas. Kā nakstauriņš gaismas pievilināts ieeju iekšā. Pakāpienu pa pakāpienam uz augšu. No Lejas sāk skriet daži rajonieši, saceļot troksni kā bizonu bars. Kaut kāds Bārtiņš un kaut kādi tik pat līdzīgie mani apsteidz un otrā stāvā sāk zvanīties pie durvīm. Es intereses pēc pastāvu, pavēroju. Atver, krieviski runājoša, vecmāmiņa. Bizoņi pavēl, lai sauc Šņibīti laukā (Sauc gan Šņibīti tās vienīgajā un īstajā vārdā). Ruskaja pasmej un saka, ka nepoņimaet kto takaja Šņibic i počemu vse koešto putaet. Pati nav īsti droša un iet dziļāk dzīvoklī pārliecināties/pārbaudīt vai tiešām Šņibīts te nekad nav bijis. Es pa to laiku vairs neciešu klusu un ieminos par iespējamo kļūdu – Šņibits vroģi dzīvo trešajā stāvā. Visi kā viens pastās uz dzīvokļa numuru i neatvadoties no vecmammas skrien augšā. Te pati Laura arī parādās. Viņa aizkustināti jautā man – vai es arī atnācu ar visiem kopā Šņibīti vārdadienā apsveikt. Un šai brīdī pazib skats no kāda portāla ar „šodien vārdadienas svin:...„ Ak jel tik tiešām viņai v.d. Saku, ka JĀ Jā jā. Skatos visiem dāvanu maisi rokās, bet man nekā. Es tak biju aizmirsis. Toties, kad Šņibīts atver durvis, tad pirmais viņu apsveicu un apkampju, ilgi. Patīkami pārsteigta viņa ir un uzsver, ka no manis neesot gaidījusi.

Visi pazūd un ar Šņibīti kopā un vēl daži pa priekšu skrien ejam pie Dziņkas. Kaut ko pārmijam dažus vārdus par skolu, ka drīz jau viņa brauks. Vislaik paliek arvien gaišāks. Atverot Dziņkas trepenes āra durvis, dzirdu no kaut kā nogāzta izrietošo troksni. Nodomāju, ka tie idioti skrienot būs kaut ko sagāzuši. Dzīvokļa durvis vaļā, tapē eju iekšā. Pirmo ieraugu sievieti, kuru noturu par Dziņkas mammu un pieklājīgi pasveicinu. Ieraugu Dziņkas kājas aiz stūra. Viņš sēž tajā krēslā pie klavierēm. Yo yo pasveicu arī viņu un esmu izbrīnīts, ka Oz ar pārējiem ir aiznesušies vēl tālāk. Dodos līdz, eju cauri Dziņ māsas istabai uz balkonu, kur jau pamanīju viņu balsis. Uzkāpis uz balkona esmu vēl izbrīnītāks, jo šie paspējuši tik ērti iekārtoties kā visu nakti jau šitā gulšņātu, sēdētu, burzītos.

Nu jau pavisam gaišs rīts kā vasaras diena. Dziņka ar kaut ko vienā stūrī guļus stāvoklī, Oz ar Īkstīti blakus stūrī guļus stāvoklī, es pagaidām kājās pa vidu. Smēķēšana, iedzeršana, sarunas... Pēkš ievēroju, ka Oz i zaļās krāsās un Dziņks arī. Sāku par viņiem smieties, jo šie tādā veidā nereāli reāli izceļās. Jamie i no PE izzaguši avatarus un paši tagad staigā kā avatari. Paskatoties uz Oz augšā parādās avatara vārds – Drossirdis. Sāku smiet vēl vairāk, ka viņš nevis savu noobisko avataru paņēmis, bet svešu – Sirmuula. Uz Dziņku no smiekliem nevaru taisni paskatīties tapē arī nevaru apskatīties, kam šis i nozadzis avataru. Bet abi divi i identiski vienādi. Nevaru beigt smieties un tie avatari takšu i sievietes. Oz gan cenšās taisnoties, bet es viņam saku, lai paskatās uz savām krūtīm. Viņam krūtis neiesauļotas un tur kur peldkostīmam vaidzētu būt, tur gaišāk zaļš, bet krūtis tik pat nekādas kā vīrišķim. Viņš sāk blatot, ka kas es nezinot īstas krūtis? Un uzvelk Īkstītes ģempīti uz augšu, izvelk vienu apaļo un norāda ar pirkstu „lūk tas ir īsts pups!”. Lai vēl vairāk kaut ko pierādītu sāk jamo zelēt un ar lūpām kost, lai es redzu cik īsts pups ir ļumīgs.

Apguļos tur vidū tā ka starp visiem un blakus visiem. Paskatos atkal uz Īkstīti. Pupu joprojām var redzēt. Nodomāju heh cik viņa vienaldzīga. Salīdzinu, ka Mīlulīts gan bij kautrīgāks. Tā kādu laiku mierā gulējām savā nodabā kaut ko domājām un Īkstītes roku bučoju.. a moš neapzināti zilumus sūcu.

Mā atnācu vēl bija tik agrs, ka muča vēl tikai taisījās uz darbu. Viņa nemanīja, ka atnāku. Kā izrādās tad arī to, ka biju prom, nemanīja. Iegūlos gultā un tad viņa mani modināja „vai uz skolu neiesi?” Gribēju jau teikt, ka biju, bet likās - neticēs.

Čē ti pizdžīš pīdr.

Biķernieku trase. Mārtiņš jebšu Zirnīts. Kursa biedrs Rinalds. Māsa. Brumm, brruummm radiovadāmie superbike`i gh gh h. Ar māsu vizināmies, sportojam. Rinalds ar Zirni ahujenna kruti pienāk un izaicina uz „kurš ātrāk”. Es jau no sākta sākuma zinu – viņiem izredžu nava. Sacīkstes komandā pa diviem.. nu jūs jau zin. No radiovadāmiem baiki pārvēršas par īstiem standartizmēr baikiem un otrādi. Sākumā visu power nespiežu, lai interesantāk. Bet drīz apnīk un ar māsu atraujamies. Vienmuļais ceļš rada pārdomas. Pārdomas pasaka, ka īštenībā maziņš baikiņš pa asvaltu ātri nemazam neparipotu – grumbuļi, ne saķere, ne vadāmība vai ne. Bet, kad apnīk domāt un triekties uz priekšu, trases malā parādās uzpūšamā atrakcija. Atslodzei iespringstam – palēkājam, parāpojam, pavaldam i paguļam - uz viņas. Ieraugu tālumā tuvojamies oponentus. Mudinu dabeigt sacīksti, bet māsa pārāk nogurusi celt augšā savu pārāko pakaļu. Nospļaujos, uzdiršu un līdz galam vismaz pats tikšu. Jau redzot finiša līniju, mēģinu sarēķināt, sadomāt kas tad uzvarēs, ja es būš pirmais, otra komanda otrā un trešā un mans komands bieds ceturtais. Izdomāju tik to, ka ka pa vietām punkti nav norunāti. Nu i velti tik daudz domāju, jo par pārsteigumu visiem otrā finiša līniju šķērso tomēr māsa.

Vismaz balva i sarunāta – zaudētāju team atdo savus mobilos telfonaparātus. Zirnīts godam atdod ar. Es priecīgs par jaunu, labāku tel. Rinaldam žēl, man žēl. Iedeva 10ls tel vietā.

Zirnīts aiztinas, bet mēs trijatā iekāpjam liftā. Liftā kurš smird, maķenīt, tāpēc ātrāk nobraukt lejā un tikt laukā svaigā gaisā.

Galā nonākam krodziņā. Es, māsa, Rinalds, Agija un vēlviena nezināma vai izdomāta māsas draudzene. Īsti nesaprotu, ko tur daru, nah tur esmu. Bet, ja jau tā grib, tad mazliet pasēdēšu. No cita galdiņa džeki jautā vai netrastos kāda, kas uz mā brauktu ar taksi, jeb vnk pieklājīgāk taujāja pēc maukas. Kamēr tas pieleca māsai, džeki jau zaudēja cerības, bet māsa, laikam, dusmīga, ka tik abstrakti izsakās, sāk uz jamiem blatot. Blatot līdz pieklājība pazūd arī no džekiem un maukas tā arī tiek sauktas par maukām. Man apnīk, meklēju kedas, atrodu, uzvelku, aizeju.

Jūs 1th vietā.

Ar draugiem, no kuriem atceros tikai māsu un Mīluli (pārējos tikai nojaušu), staigājām pa kādu lielveikalu. Pēc tempļa Alfas neizskatījās, drīzāk Vecmīlgrāvja Rimi. Ar māsu atkal mammai meklējām dāvanu. Šoreiz jau bijām izdomājuši ko tikai naudas nebija, lai iepirktu. Meklējām ko bijām atraduši. Māsa, protams, jau bija aizmirsusi, tāpēc besis uz viņas stulbumu uznāca. Sameklēju pats visu – īsto krūzi un īsto apakštasīti – un bāzu viņai pie sejas, lai kauc kas aiziet līdz saprašanai. Vēl tā nu sanācis bija, ka labajiem draugiem gribējās ēst un kā reiz tieši tajā veikalā esot ūbagarsīģas i lielas picas. Tā kā es biju izņēmis no PE 50usd, tad, bez šaubām, viņi visi uzdzīvosies uz mana rēķina. Un pica pašam jānes. Tika paņemti vēl daži aliņi skārdenēs, zilās. Kaut gan, ja jau zilās skārdenēs, tad jau tie bij džini. Galu galā pie kases sanāca 36Ls. Ne sapnī ne tagad nezinu vai no 50usd sanāk 36ls. Varbūt labāk arī nezināt.

Ko nopirk?

Paps paņēm mani un māsu līdz parādīt nesen iepirktu īpašumu. Ezers, smilšains krasts un viena būdele, kā baywatch glābšanas tornis tikai guļbaļķu izpildījumā. Pie sevīm domāju, kā nesen jau te ar velo braucu un ne prātā nenāca, ka tas pieder kādam paziņam, kur nu pašam Papam. Šis ar saviem draugiem uz tādas kā nelielas pussalas burzās, a mēs ar māsu nopeldēsimies. Acumirklī esam peldkostīmos un čamdam ūdeni. Ūdens silts - tas labi. Tālāk gan mazliet sniegs, ledus, tāpēc tur nepeldam. Paps pamana, ka mēs peldamies, un sāk ar snieg pikām mest. Man vienalga, domāju no dažām pikām jau ūdens daudz aukstāks nepaliks, bet māsai gan mini histērija un kliedz, lai pārstāj. Vispār jau patik, ka tik siltā laikā i sniegs...

E yo, skoliņ!

Trīsi brāļi vecajā skolā – rtv – skraidam. I pa pagalmu, i pa koridoriem. Pagalmā gudri ieskaidroju, ka skolai ir 9 stāvi. Vispirms pasaku neapzināti, bet tad izdomāju aksiomas pēc kurām tiešām visi trīs apstājamies un pārdomājam manis teikto... tik uz brīdi. Un doma i tāda, ka katram korpusam i 3 stāvi 3x3=9(stāvi).

Skrienam uz sporta zāli. Pie ieejas sporta zālē es sabremzējos dēļ tās dežurantes, kas tur sēž. Bet Oz pirmais tad Dziņka otrais un tikai, kad es veru stikla durvis vaļā, dežurante sāk ķērkt uz kurieni tad mēs tā. Taču Oz ar Dziņku jau iekšā sporta zālē, tāpēc neskaidrojos un kā nedzirdēdams dodos iekšā. Atvēris sporta zāles durvis redzu, kā tie abi pazūd, izlēcot laukā uz labo pusi. Šiem pret visiem pox, bet es nelabprāt traucēju citiem. Un taisni tai brīdī meitenītes lēkāja ar lecamauklām, tieši man ceļā. Es tā vietā, lai viņas pārtrauktu iesākto, pastāvu pagaidu, kamēr beigs. Drīz pamanu, ka šīs speciāli ilgāk čakarējas un neiet malā, lai varētu uz mani skatīties un un...

Galu galā tieku garām un izrādās ka labā pusē tiešām ir lieli logi.. Tādi no grīdas līdz kādu 2.5m augstumam, laikam atbīdāmi nevis atverami. Lecu laukā, bet izrādās i augstāks nekā plānoju. Līdz ar to diezgan kompetenti piezēmējos ar kūleni. Atriezu orientēšanos un ieraudzīju, ka brāļi nekur tālu nav aizskrējuši. Laukā zem saulainajām debesīm, siltā gaisā satikuši kādu meiteni sarkaniem matiem, rūtainā kreklā, kas pricājas mūs trīs atkal redzēt. Viņa rāda bildes no kauc kāda burza, kur mēs visi bijām (man i aizdomas, ka cita sapņa burziņa). Mēs bijām paņēmuši viņas fotoaparatūru un tiešām labas, smieklīgas bildes safiksējuši. Protams, iesakas, ka vaigot ko tādu atkārtot.

Kauc kā pievēršu visu uzmanību sarkanmatainajai meitenei (Ņjā šoreiz tik tiešām varētu būt Lauma no Jelgavas), kad sāku dzirdēt Oz infantilās vaimanas „nē, nē, nē tikai ne viņi... nu būs sūdi... kāpēc vienmēr es..”. Pagriežu galvu, bet ieraugu sīkus perdeļus, trīs gabalus. Tādi kā tie reperi divmēnessvērtīgajā pirtī Īkšķilē. Plus ar viņiem suns. Sākas westside un eastside tipa slengs jeb blatošanās, apmēram par to, kam lielāks obelisks kājstarpē un kura smaile asāk durs. Tikmēr man ir atnākusi īsziņa. Ar nepacietību veru vaļā, domāju droš ka Mīlulīts atsūtījis ko, bet... [klusums]... Bet tā ir Īkstīte, kas atsūtījusi. Lasīšana ļoti interesanta – burti maziņi ka knapi saskatīt tos, bet ļoti labi saprotu, kas sarakstīts.. tikai domas izpratne nu tā. Vispirms jau Īkstīte lūdz vai varam satikties.. nus ļoti viņai gribās, bet ar to sms nebeidzas. Turpinājumā ir kauc kas par tuvību, gaisu, elpu. It kā apmēram tā, ka gaiss i pats pats nepieciešamākākais un otrs ir tuvība un ka elpa ir tik tuvu viņai un es tieku salīdzināts ar elpu. Gribu pārlasīt, lai saprastu visu kā nākas, bet bij taču vēl tas suns, kuram arī interesē, kas tur rakstīts. Šis bāž savu degunu klāt un grūstās un es nedabonu vairs izlasīt.

Izenkurojiens.

Es, brālis, Brāļējā, Mama, Masa braucam braļa autõ uz jūr. Tieši tik, cik vien var, tur, kur pa dien biju ar Anitiņu. Tas būtu uz to mõlveidīgo, kur kugi bau ostā.. nu taču Managaļsalā. Saku klātesošajiem, mašīnāsēdošajiem, ka tieši te bijām. Bet viņiem jau pox.. un kape lai nebūtu. Braucam tālāk jūrā.. jā ar mašīnu jūrā un nejau pa to molu, bet pa jūru. Vismaz tik ilgi, kamēr saku domāt kā tas iespējams.

Nakamā mirklī visi esam ūdenī. Labi ka nav tāds aukstums kā tagad. Vasariņas diena plaukst un zeļ. Mēs ūdenī pie bojām ne gluži, bet pie gaisa baloniem turamies gan. Nu labi gaisa baloni... Vnk tādi sūdi kā gāzes baloni, bet iekšā saspiests gaiss nevis gāze. Māsa savā, ja tā var teikt, bezjēdzīgumā (īstenībā jau gribēju rasktīt stulbumā) izvelk no kabatas šķiltavas un un dedzina klāt pie viena no baloniem. Brāļējā šausmās sak, lai tā nedar. Mam paman sak to pašu ar mazu histērijas piedeviņu. Brālis pohujists. Es pohujists, bet ne ar muti ciet – ieteicos, ka ja uzsprāgtu tad mūs aizmestu līdz tiem kuģiem, tiem pašiem kas tur jūrā dirnēja, kad ar Anīītu bij iekš reality.. nu ja (bet toč ekstrasens.. kā gan es zināju, ka tur i gaiss). Nu vienalga... Nepatīk man tā peldēt.. Nē vispār nepatīk. Un sākas laivas medības. Tāda būda uz ūdens. Viss no koka: i pamati, i apmetums, i jumts. Bēniņos atkal spēlējos ar šķiltavām. Savādi ka izmirkušas vēl dega. Un te parādās saimnieks. Fū bet jamais i labsirdīgs un piedāvā sadabūt laivu. Tikai mums būšot jāpalīdz. Nu jā labi. Palīdzēt pieveinojās saimnieka dēlēns. Dēlēns tāds jaunāks kādi gadi 15. Riktīgs laucenieks mazliet paralēļojas ar Mozgu (Oz kursabiedru). Būdai/Mājai, protams ir pagrabs lol. Bet tālāk par durvju atvēršanu netiku – bēidzās.

Tas naf forš.

Pie vientuļas šosejas ar Oz savilkušies pieturā rēķinām, skaitām, vai domājam, cik mums vēl ir. Beram laukā, beram iekšā... Bļin Trolejbuss jau atbrauca. Es ātri savācu savus cimdus. Oz vēl čakarējas un saka lai paņemu maisiņu (nu mazo gramīgo). Es paņemu un ielecu trolejbusā, aber Oz vēl meklē cimdus vai taisa ciet somu.. nu nez. Be trolejbuss aizbrauc bez viņa haha.

Škodā Dziņka sēž. Blakus vieta viņam brīva, lai gan viss trolejbuss pilns. Nosēžos blakus. Maisiņš joprojām rokā – nezinu, kur likt. Nevaru pateikt Dziņkam, lai paņem. Aizmirstu, ka Konduktoram kartiņa jāparāda. Šis prasa. Es „eeebeveeebeveee” Dziņkam. Viņš pamana maisiņu un saka, lai takš noslēpju, un tad paņem pie sevis. Es pieceļos kājās, lai izņemtu kartiņu, un parādu. Konduktors uzreiz atmaigst un vaicā vai man viss kārtībā, tāds savādā krasā es esot. Atcērtu ar galvas mājienu, ka viss ok. Apsēžos atkal. Tāda sajūta, ka visi skatās un ka Dziņka mazliet varbūt dusmo par to, ka bez viņa jau sākām vilkt.

Nonākam rajonā vai kur... karoč galā. Kaut kāds dzīvoklis, kur i i Šņibīts, i Mīlulītss, i Anitiņš, i gan jau ka arī Īkstīts. Tad beidzot es sāku domāt kapēc es vilku.. nu es taču nevelku.. nu tas tač naf forš. Mazubiš pamocos pašpārmetumos. Bet vakara gaitā nedomāju, ka vairs nevilkšu... Tieši pretēji – ja sāku, tad nav ko apstāties.

Uzticies mān!

Vispirms kaimiņa Ivariņa pusmājā (pusmāja tapē, ka tikai izeja tāda pati). Caur durvja rūtīm redzu nāk kāds. Hah tas tak tas kretīns. Tas tur, kas Īkstītei uzmācās. Kretīns tāds.. nu tāds gluži kā toreiz tas kretīns, kas vilcienā uz Jeugavu brauca. Tātad nepatīk jau no paša sākuma. Mājā esam trīs: es, mazā Īkstīte (mazāka nekā īstenībā, bet varbūt sapnī redzēju viņai cauri hah :D) un trešais mazliet noslēpumains – vai nu Paps vai nu brālis (saukšu vnk par Trešo). A es zinu, ka viņš i pedofīls un grib Īkstīti „īā”. Bet Īkstīte i naiva. Viņu jau mēģināja „īā”, bet nesaprotu, kas tam Kretīnam nesanāca. Taču Īkstīte to uztvēra savādāk... tipa, ka džekiņam vnk gribējās un ka viņi var palikt draugi, un ka nevienam par to nekas nav jāstāsta.

Šis nemanāmi nepriecājas, ka Īkstīte nav viena mā. Trešais laipni sagaida, Kretīns laipni nāk iekšā, es viņu turu tālāk no Īkstītes, bet Īkše pati priecājas par viesa ierašanos un ar pusspiedzienu sveic. Kretīns velti laiku netērē – vēlas ar Īkšķi viņas istabā palikt divatā. Nu nē! Sāku rīkoties (neatceros īsti kā, bet sāku).

Atceros kā Trešais palīdz atņemt Kretīnam lauzni. Trešais viņu tur, bet es noņemu lauzni un triecu šim sejā (manāmi nesavaldīgāks nekā realitātē hhh ja tā, tad jau sapņiem nevar ticēt pff). Īstenībā Trešais arī nezin ka jams i pedofīls. Tāpēc kad i atbruņots, tad vairs netiek turēts. Kā multenēs pēc laužņa triecieniem ir tikai „au-au”. Rētas nepaliek un asins noplūde nulle. Un šis tiek palaists Pie Īkšķes, bet es turēts pa gabalu, lai nevaru šo apturēt. Un tad man nekas cits neatliek kā arī Trešajam izstāstīt. Man i vēl viens pierādījums ja kas. Kretīnam kabatā ir saulespuķu sēklas, kuras viņš paredzējis iebarot Īkstītei (Būtu norm, ja ar tām viņš viņu iemidzinātu vai ko, bet kopš, kura laika sapņos kauc kas i norm). Jā nu pačukstu par nodomiem un problēma ir pateikt par Saulespuķīšu sēkliņām, jo kretinē vārds semuškas, tapē nevaru to pateikt, bet vārds Saulespuķusēklas i pārāk gāārš. Pofig.. Galvenais, ka nu arī Trešajam i skaidrs un arī Trešais negrib Kretīnu atstāt ar Īkšķi divatā. Bet Īkstīts gan nav ar to mierā...

Man malacim gan izdodas viņu pierunāt ieiet ar mani citā istabā un izrunāties. Tad tad arī pastāstu viņai visu no sava redzesloka jebšu atveras acis šai plaši vaļā.. nu kā platekrāna TV. Lieki piebilst, bet jūtīgā Īkšķu pavēlnice saskumst.. un kā lai saka – saspiež no iekšpuses aso sirsniņu mazu mazītiņu tā ka asumiņi tik asi dzeļ.. nu saprotiet. Vēlas palikt viena. Paliek viena.

Patīkami, ka tagad jau mana māja, mana istaba. Garām ejot uzmetu acis – Īkstīts bišu noraudājies manā gultā snauduļo. Bet par izbrīnu otrā gultā Kretīns kā alkoholiķis izguļās. Sevi nespēju apturēt un pieguļos Īkstei blakus. Padaru roku par līdzjūtīgu un pārlieku pār Īksti. Viņa sajūt un uzmostas un abas manas rokas cieši tur un spiež sev klāt pie puncīša. Reāli jau nav iespējams ka es viņu tā apķēris un mēs vēl varam tā uz sāniem pagulēt, bet kas par to, ja tik jauki tas bija.

ETM, tet.

Nezinu vai vērts rakstīt, ka tēts uzticēj savu voyager un māsa veda mani uz skolu, un uz pakaļējā sēdekļa tēta krekls mētājās, kurš man iepatikās, tapē gribēju savākt sev – stūmu jamo somā iekšā. Un vēl to, ka pie citas skolas trīs meitenes redzēju, kuras sajaucu – domāj tās Īkstīte, Šņibīts un Anita. Bet nekā. Māsa pa taisno uz skolu neveda. Es teiktu piselējās viņa pa tiem krustojumiem krustu šķērsu un galu galā izrādījās, ka viņa nemaz pa taisno uz skolu mani neved – pa ceļam darba darīšanās centrā jāiegriežas - dokumentus savākt. Arī paps gaida uz auto, jo taču jāstrādā, bet laikam galu galā paliku pie viņa mā un pavadījām laiku kopā kā tēvs un dēls – pienācīgi.

nu nezinu vai vērts :D

Susi, susi, v`īt.

Par daudz noticeju sapnim. Guļu gultā kā jau guļu. Pamostos, jo kāds nav tik kluss, lai es nepamostos. Šis kāds ir... ir... viņš ir... ir... ir GlūūūūūDIņššššš daaa! Tas pats SūdiņšššžžžšššSSSSszzzZZZzzZZ (whahaha, nenoturējos) no kursa. Pie manīm nakts vidū. Ja vēl man tas neliktos normāļi psss. Šonakt māsa ir mājās un guļ tik savā gultā.. plus ne viena. Viņai draudzene palika pie šīs (i realitātē i tur, kur, sapnī). Sūdiņš (MG) pieiet pie loga, kur gaisma vai ne, un meklē somā lādētāju. Jamam tel izlādējies nu low battery (nezinu kā es to zinu). Un tad viņs pamana, ka gulta aizņemta. Es izliekos (nevis izliecos), ka neesmu pamodies, jo negribu celties un meklēt, domāt, kur nu slaists tagad gulēs. Jo, kur tik tiešām nav – viss aizņemts. Un tad viņš tel gaismu spīdinot meklēj kur to barokli iespraust (un ne savu caurumu viņš meklēj). Tai brīdī tik stindzinoša doma ienāca prātā, ka tas pamuļķš gulsies man blakus. Bvee, cik riebīgi sazīmēt domās kā tas būs.

Paldies nezinu kam, bet vai nu neatceros (tb negribu atcerēties) vai neredzēju kā beidzās.

Sākās jauna epizode, kurā esam jau skolā tādā diezgan svešā. Sapulce it kā. Stāst par tām raķētēm, salūt (nu ziniet zsv nāk un vakari tagad tik ātri paliek tumsnīgi). Izrādās pie skolas var nopirkt. Teikšu kā tas izskatās pa īštam nevis kā tas izskatījās tad. Tātad parasta dežurante, kura i lecīga un tikai izredzētajiem pārdo tās raķētes. Un sapulcē brīdināj lai pie skolas jamās gaisā nelaiž, bet tieši to mēs taisījāmies darīt (jāizmēģina vai varbūt ir vērts vēl iepirkt).

Nezinu, kas notika, bet sēdēju uz kaut kādas letes kaut kādā patumšā telpā, ārpusē notiekas haoss, visi kauc ko ārdās un tur bīdoties sagreizu kāju. Vairākas stikla šķembas paliek pēdā. Cenšos izviltk, bet kāds ienāk, lai mani tur netīšī nepagrūztu un es neibīdītu stiklus vēl dziļāk, pārstāju. Bet labais ienācējs to pamana un bez neviena vārda sāk man palīdzēt. Varēju jau es pats, bet nu ja cilvēks tik labu vēlas tad lūdz. It kā sāpēja tāpē pamodos.

IR aizdomas ka pati Guncija būtu vainīga pie kājas sāpēm, bet par MG es pagreizu galvu un pārliecināos, ka viņš tiešām nekur nav.

PS. Glūdža i foršinš.. īstenībā ;)

P0rnulis.

Īss pastāsts ko es un vēl daži redzēja, bet negribēju viņiem rādīt. Un vispār ko viņi pie manīm darīja, ja darīt nebij ko un es sēdēju pie pc.. pārējie daži man aiz muguras skatījās tur pat, kur es. Iegāju kādā galerijā... Nu ne kādā, bet tieši Ievas galerijā. It kā jau wiii viņai jaunas bildes, tās man vienmēr prieks paskatīties. Taču, jau vēl tikai ikoniņas redzot, par dažām esmu pārsteigts! Nu galīgi pēc Ievas nesmaržo. Pirmās bildes ok – man patīk un nojūsminos, cik viņa akal lab izskatās. Jā arī tās, kas pārsteidz, ir ārkārtīgi smukas, bet Ievai tik netipiski ēm brutāli pornogrāfiskas. Bikses nošļūcinātās tik zemu, ka i pate vāverīte jau manāma. Negribas, lai citi redz.. Ieva tac nav tāda. Un ir vēl otra bilde tajā vabše vēl vairāk redzams. Tik daudz vairāk, ka vāvērīti varbūt i neievērot. Arī, ka apsēdusies uz poda viņa, pirmajā brīdī nemaz nepamanīju. Un pods un plika tā nu tā intīmā vietiņa.. ak Ieva, Ieva.. ko gan m,an tagad domāt hhh...

btw, varone ir Cēsu Ieva... nejau tā, ko droš lielākā daļa padomāja. Un jā Iev, ja nu lasi - čau ;) neņem galvā.

Viens.

Nē karātavu nebija. Toties pelēcīga gaistone bij. Aizsēdējos stacijā, Zveicī. Citiem nebij incant ar mani sēdēt... nu domāju gan, ja es nerunāj tik sevī ieslēdzos ar kaudžu kaudzēm domu. A stacija nebi parasta. Stacija bij kā filmās vai spēlēs, kur vilciens pa gaisu čūk čūk. Tātad var teikt, ka biju uz paaugstinājuma. Arī karātavas filmās i uz paaugstinājuma.. līdzīgi. Konstrukcija sastāvēja i no dēļiem i no metāl. Tagad atcerējos, ka pats dzelssliežuceļš atradās kā ierasts uz zemes. Un tas ko es par staciju saucu drīzāk bij kas līdzīgs velotiltiņam pār šoseju tikai sapņa gadījumā pār dzelceļam. Arī kafejnīca atradās uz paaugstinājuma. Kafejnīca ar milzīgiem logiem atradās man aiz muguras kādus dažus metrus. Kafejnīcā sēdēja meitenes un es viņas pazinu.. tās bij smp no skolas. Īpaši ievēroju Gintu, jo viņa vienīgā bija iznākusi laukā, bet nebij incanti ar mani tāpēc vīlusies atgreizās pie draudzenēm, nepiemēroti sireālajam laikam, ķiķināt. Netraucēja viņas, jo pārlieku vienalga bij. Viens jutos tāpat. Turpināju maldīties domās, kad uzmetu skatu kā Oz ar Anitu aiziet pāri tiltiņam, pievēršot uzmanību zem kājām uzrakstītam uzrakstam, bet neizprotot nozīmi nomurmin „pff” un lēnā solī aiziet tālāk. Es gan zinu nozīmi... Es jau pats to tur uzrakstīju „APRIL & MAY ARE YOU OK?” Lieliem, bet parastiem, melniem burtiem. Domāju, ka viņa ies pāri un izlasīs. Tagad domāju vai viņa ir gājusi pāri un izlasījusi.

Uzmanību nozog agrāk nepamanīta šoseja aiz manis, aiz kafejnīcas tur lejā paralēli sliedēm. Un autobuss brauc. Miglā liekas, ka ir tumšāks un autobuss nelietīgi iespīdina acīs. Arī atuobuss ne parasts. Ir vnk autobusi un ir tie garie autobusi, bet šitas bija tas 4x garais. Jā nu kā tāds vilcieniņs tik garšs. Reāli jau tāds pa ielām nepabrauktu, līkumus neizgrieztu, bet sapnī tas varen viegli padevās.

Kad jau atobuss bij pilnībā noskatīts un tam jau bij laiks pazust no redzesloka es hopā pārlecu uz citu vietiņ. Un, protams, ka tas bija autobuss. Pēdējais vagons pfu pēdējā daļā nu pakaļģalā vienkārš. Bet nu to man neviadzēja, man nevaidzēja autobusu. Domāju vienu pieturu nobraukšu kāpšu laukā. Jau redzēju pieturu un šofers pat piebremzēja pie viņas, bet neapstājās. Sapratu savu vainu – „stop” poedziņ tak jāpiespiež. Tikmēr domāju, ka tā līdz Rīgai varētu aizbraukt, bet man jau uz Rīgu nevajag, lai gan ko man vajag skaidrs nav. Tomēr izdomāju, ka atgriezīšos, ka ar papu takšu braukšu mā. Piespiedu podziņ un savādi, ka šofers man par to pateicās izdedzot aizmugurē gaismu un pamirkšķinot dzelteno avārijas signālu apžilbinot mani gluži kā toreiz tajā naktī, kad ar Dziņku braucām no jūras un notika tas, ka palaidu autobusu pa priekšu, par ko šis, mani un tāpat Dziņku pārsteidzot, pateicās, tumsā avārnieces pamirkščinot (un tas i tiesa nevis kāds murgojums).

Izkāpu laukā. Joprojām vēl pelēcīgs, ielas slapjas. Biju Saulkrastos, bet drīzāk pēc Pļaviņām izskatās. Atceros kā, braucot uz turien, uz Zveici, Anita stāstīja kā reiz ir gājusi kājām no turienes līdz turienei. Gājusi ilgi un tajā vietā, kur biju es, šī esot kādam jaunam zvejniekam vai vnk vietējam paprasījusi vai nevar aizvest. Domājat ar mašīnu? O nē.. Tur taču tieši blakus upe tek. Saulkrastos kreisā pusē i jūra, bet Pļaviņās labā pusē i Daugava. Kad tās abas mazpilsētas apvieno manā sapnī tad sanāk Saulkrasti ar labā pusē tekošu upīti. Pa kuru tad Anita ar laivu tika aizvesta līdz galam. Par to viņa dikt priecājās, kaut arī nebij vairs tālu, taču viņai jau bij apnicis iet kājām.

Es negrasījos lūgt palīdzību, es biju nobriedis gatavs pastaigai. Tikai uztrauca vai paps nezvanīs un nejautās kur esmu, jo esot jau laiks izbraukt. Telefons rāmi klusēja un es stāvēju vienādas nozīmes krustojumā, kur kā nūbijs neveikli centos pāriet pāri.

Vai nāksi...

Melna nakts, bet ne tik tumša, lai tas baigi kristu acīs. Ar ideāliem draugiem – kā šņibīts saka ar vasaras kompāniju - jau tik pat kā esam klāt. Došanās veidu i neatceros... vnk bijām klāt un viss un, kad bijām klāt, tad jau ar kājām tecelējām. Uz pirti, bet ar savām savādībām pirts. Nezinu, kam īsti tā pirts, bet lai viņā tiktu ir jāielaužas. Sapnī nebij sīki attainota ielaušanās mēs vnk jau esam iekšā un klusām sēžam virs grīdas.. kā nu kurš, bet es uz šūpūļgultas (vai kā viņu sauc.. to tīklu ko piesien pie kokiem un viņā guļ :/ toms no multenes tom&jerry tādā parast gulēja) ar vēl dažiem. Viena vienīga tumša telpa. Nezinu kur pirts, neinteresē ar. Par kauc ko smejamies, mazleit nevaram sevi noturēt. Un tad pamanu, ka tur ir kauc kas bufetei līdzīgs un tur strādā meitene nu gluži kā 11.galiņā. Lieki teikt, ka viņa mūs pamanīja, bet saimniekus uzreiz nesauca, jo kā izrādījās tad saimnieks i viņas tēts, kurš ir pilnīgs kretīns.

Meitene pastāstīja, ka ienīst tādu dzīvi pie tēva. Viņai vislaik jādzīvo papuča uzraudzībā un jāklausa tā pavēlēm, un nav jārunā tikai jādara. Un skolā neatceros vairs kādas huiņas viņai bija, un, ja nestrādās tajā pirts veikaliņā, tad vabše sūdīg klāsies. Un neko cit bez viņ ziņ neva dar hhh :D vai ne nabadzīte? Nu karoč doma bij pateitk ak sencis ir pilnībā sapisies pedants, kurš meitu tur četrās sienāš kā cietumā un saules gaismu rāda tikai tad, ja nav bijusi nepaklausīga un svētku dienās, ja labs garīgais.

Vēlāk atgriezīsimies pie tēta.

Ui ui ui atkal mēs tie paši ekskursijā. Šoreiz gan diena kā diena ar gaišumiņu un visu citu kā jau dienā. Sēžu autobusā, kurš piestājis šosejmaliņā uz zaļo pauzīti. Un te vu hu hu hūūū aizcilpoju iekšā mežā pie Dziņk un Oz, kuri jau zaļā dūmeklīša novedēju teju, teju startēs. A mūsu nezināmā audzinatāja aizdomīga sune izrādās un citu meiteņ ietekmē, kas saprata kurp aizcilpoju, nāc` lūkot kas tu` iekšā. Mēs starp kokiem skatienu metot pamanam ka šī vairs nestāv ierastajā vietiņā pie autobusa. OMV, omv, omv pšuuuūūūšu šu šu ātri izvelkam i pudele izkrīt no rokām un sākām izmisīgi meklēt kociņu pie kura simulēt wc apmeklējumu. Bet psc audzinatāja izrādas īsta maitu ragana b13. Puikas tagad labāk skriesim! Bet mežš kā sēnes pēc lietus pilns ar suņiem. Līdz asarām daudz to suņu un visi kā viens rejoši un iekost griboši.

Nakts! Es uz ielas liecu galvu atpakāl lai skatītos uz augsu un logiem, kuros deg gaisma, kuros dzīvo tā meitene kura sāk dalīt lomu uz pusēm ar Mīluli. Mājai stāvi kādi pieci. Viet līdzīgi kā centrā tikai mierīgs un kluss patīkami. Kaut kādā brīdī iepatikos tētim. Kaut kā dalot ar Mīluli meitenes dzīve kļuvusi dzīvojamāka tā šķiet. Tikko koridorī pārminu vārdus ar viņu.. tā diezgan ikdienišķi nu nekā. Viņas istabā vēl kauc kāds džeks sēž. Izlūkojis tieši viņu un es nez.. nez ko Mīlule par viņu, bet viss tač var būt.

Virtuvē stāvu pie druvīm. Tēvs (Tēvs pēc lomas tās meitenes, bet meitene ir mīlulis. ā un jamais i aktieris. i pažīstams aktiers, i raidījumus vada ltv) stāv tuvak durvīm, bet māte dziļāk iekšā virtuvē fonam. Tēvs sak runāt un izrādās ka nav nemaz tāds nelietis.. nu vai vismaz i atmaidzis. Saprotu, ka tas džeks viņam nepatīk un saprotu ka meitu vairs diktēt nedomājot vismaz attiecībā uz puišie vai kauc kā tā. Respektīvi mazleit mani pamudina, uzmundrina. Un tajā brīdī es viņam pasaku „viss i ok” un eju uz mīļūļā istabu. Istaba kā Oz mammas un zinu ka džeks sēž uz dīvāna, Mīļūļā stāv kājās tur, kur tv, un el viena unknown draudzene tur pei balkona, kur krēsls, sēž. Ejot es jau izdomāju ko darīšu. Es iešu klāt un ar skūpstu aplieicnāšu un pieprasīšu un un tā kauc kā. Pirmais, kas mani pārsteidza, ka Mīļūļā pāŗģērbjas un man tiek p0rn skats ar jamās apaļājām mazliet norūcos, ka džekam tak arī. Un otrs pārsteidziens, ka arī otrai unknown meitenei atkailinātas krūtis, bet tās tiek nosegtas un es turpinu pildīt apņēmšanos. Satveru viņu, ieskatos acīs un ne vārda aidā ar lūpām pie lūpām, bet pretī nekā un tad vēl un vēl. Jūtu, ka tie abi skatās. Un tad es tik vēl un vēl un vēl un pie sevīm „ nu davāi nūūū” un tad tā laimīte. Mīļūļā tik tiešām ļaujas un viss notiek. Un džekiņš iziet no istabas un meitene laikam jūtas neērti, lai gan drīzāk priecājas.

Atkal virtuvē. Paps uzjautā es ar smaidu „labinieks”. Šis ar tāds gandarīts izskatās, a džeks virtuve taisa tēju. Es ar gribu, bet arī pie Mīļūļā gribās ātrāk atpakaļ. Plus vel gribās bez tā džeka, jo iedomājos, ka ar skūpst vien nepietiks. Galu galā paprasu viņam vai nevar pie reizes uztaisīt man. Šis jau ļāunā tēta klātbūtnē neatteiks un taisa arī.

Es aiztipinu uz istabu, kur mēs apskaujamies un, lai kājās nestāvētu, dīvānā ieguļamies. Mīļuļa satrautka un īst nepārleicināta un pie sevīm skaļi uzdod jautājumus „ kurš, kur laime, ko darīt, ko labāk (nu kauc ko tamlīdzīgu)” un es tikai pasaku „es”, un jūtu kā mani ciešāk apskauj.

I džekiņš tēju atnes, bet es prasu nolikt kauc kur tuvum, jo vaļā kādu laist negribas.

Un viņi palikā kopā mūžīgi mūžos un nodzīvoja ilgu, laimīgu, mīlpilnu mūžu heh :)

Beigas.

Daudz laimes!

Bāc cik domīgi, bāc kā negribas iet pie pārējiem. Plaša, gaiša istaba vakarā. Viņas vecāki ienāk un vaicājas, un runājas.. neatceros. Pati viņa atnāk/ienāk. Pievēršas man, sāk uzmundrināt un ir tik jauka. Viņai atkal dz.diena, tāpēc jāsabučojas.. vienreiz, otreiz, trēsreioz... āk jāsabučojas tik reižu cik jamai gadu. Cik īsti? It kā ap 15 tas skaitlis figureja, bet nav tiesa. Dažās bučās jutu viņas silto miklo mēlīti, tais brīžos skaidrība sita pa galvu kā gļukvīzija, kurā Oz Poļulauru ar dusmām grūž ledusskapī, melnbalti. Padodu pretī mēlīti un skaitīšana apstājas. Tikai uz mirkli. Divdesmit pieci un divdesmit seši... labā meitenīte meitiņa no vecākiem mazleit kaunas, slēpjas. Bet vecāki izliekas ka neko nemana, pagreizušīes pret mums sarunājas, skaidrojas un taisās. Tikmēr mēs saskatamies un ne vārdu nesakot nolemjam nogaidīt līdz vecāki būs prom jeb līdz paliksim mēs divatā. Palīdzam vecākiem un drīz viņi pazūd, bet parādās pc istabas stūrī, bet mūs interesē krēsls pie viņa, uz kura Lauma apsēžas un es viņu no aizmugures apķeru un mīļāju.

Rezumē????? Pirmo reizi vispār un sapnī skūpstīju Laumu un jūtos tā kā labak viņu pazītu :D diezgan visnotaļ patīkami.

p.s. sapņos piedzīvojumu daudz jo daudz, bet grafomānija nestimulējas. Žēl sevis, ne jūsu, bet vienalga piedodiet, ja varat.

Pirmo reiz. / Jauki zābi.

Jāpieraksta, ka šonakt pirmo reizi sapņoju Kati. Nezinu kapēc viņu un tā, bet tā tik tiešām bija tieši viņa. Mēs gandrīz dejojām, bet nu man tik pat ļoti nepatika dejot. Tā kā dejoja viņā, bet tad lielā dejošana pajuka neateramu iemeslu dēļ. Un vispār tas notika šitene tē mā, šitente istabā un tās bija kauc kādas māsas viesīas, protams, ka nē, bet nu sasodīts buriņš ar visādiem lohiem. Kad atpazinu Kati, tad biju pārsteigts, ka tā ir viņa. Vot tas bij gluži kā burziņā pie Laumas... moš tas viss i zīmīgi.

Tad vēl ar Oz pa sprtland pavazājos. Šis vilka savus vecos zābakus (nu redzēju pirmo reizi tādus), kuri jamam bija par mazu... un es teicu, ka redzu kā viņām spiež un nevaru to izturēt, jo pašam kāju no tā spiež. Bet zābīši tādi smuki, hakīgi, bet nu nejau Oz ar tādiem staigātu hh. Un Sportlandā taujājām gudrākajiem, kas tas par izmēru stārķa knābis – zem viņā and1, kur vaidzētu būt izmēram, bija aplītī stārķis, vai arī tikai viņa knābis. Bet nu apavu iekšpusē bij rakstīts 50 izmērs. Kaut arī gudrākie teic, ka tas nav tas, Oz neklausījās.

Vēl daudz daudz kas bija, bet tieši tagad vairs neatceros.

Kaimiņiene. (w)

no nakts ne minjas, gaisj, parasts dienvidus. maajas, mìljàs mäjas. pie durvju zvana lejä nogäjiq es, uzklausu kaiminju. sjis draudzìgs un mierìgs jautä - vai neesot kàds maksätäjs mä (laikam tipa tä). es zinu, ka jä, ka ir, ka mucj i mä. un es atbildu, ka uziesju augsjä pasauksju un pateiksju. uzskrienu pa trepém, jau pa pusei durvìm ieksjä, kad pamanu, ka kaiminjiene nez no kura cauruma sjakäliski nàk lìdz. a es ko, es stingri atgädinu, ka taçu teicu - uziesju/pasauksju. bet né tä kuce uzstäjìgi grib näkt ieksjä paskatìties, apskatìties. un es ar vél uzstäjìgäku NÉ, bet sjai pox. konflikts beidzas ar izbesìgi naidìgu "otstanj suka" un neveiksmìgi veiksmìgu pagrüsjanu.

pirmie pakäpieni lénäm, pat domäju apstäsies, bet nekä - inerce nonesa vinju lìdz pasjai lejai. kauc kä pat nez kä jamà pamanìjäs pakjert sev lìdz manu velo, kas pasjkjìda gabalu gabalos.

pate kuce gan tomér piecéläs. lìdzjùtìba mani nepärnjéma, bet nopriecäjos par sevi, jo tä tur i dzìva.

mani nerüp izdarìtais, es tik izliekos, ka uztraus

emm jā tas bij sen un tas nepabeidzās.. žēl.

Melna nafta, nakts `n` mirons.

Viens pats pastaigājos moš Zveicī, a moš Katlakalnā, nu bet tik pat labi varbūt Ozolniekos, vārdu sakot pa mazu miestiņu, kur ceļš gruntētu segumu, žogi zaļiem krūmiem, ceļmalās grāvju netrūkstamība. Klusums ierasts un tikpat neparasts... Kaut kas tomēr noticis ir gan. Uzduros uz naftas pārvades līniju. Kā tad tā? Nus tur pat grāvi vien viņš bija. Njā tāds jocīgs – tā kā tādā šķērsgreizumā. Kaut kā zināju, ka padaudz tonnas izsūkts. Kā es zināju tur atkal var nez ko safantazēt, bet liekas apmēram tā, ka man galvā vnk bij integrētā google, ar kuru ta ātri vien sameklēju kas pa huiņ.

Noliecos es par pie tās vaļīgās trubas, pasmēlu ar roku mazumiņu, bet sasmērēju tikai rokas. Žēl taču tādu mantu tur tā atstāt un bailes bij, ka tik mani par vainīgo nepataisa. Skaidrs man bija, ka paši vietējie sadumpojušies. Tikai nosodīju viņu čīkstēšanu par dabas piesārņojumu... vairāk gan sūdzās par lielo rūpnīcu radītajiem kaitējumiem. Bet kretīni paši pēc naftas zādzības bij grāvīti piesmējuši visu ar mello naftu. Grāvji jau nebij nekādi parastie – bagāti pieūdeņoti.. nus līmenis tā man virs ceļiem mhm.

emmm... naktī slikti gulēju, tapēc sapņi tik daudzi iespiedušies atmiņā. Bet visi ir diezgan saistīti... vnk tādas atstarpes starp viņiem.

Tas pats es, kauc kādi mēs, kauc kur mājas jumta līmenī uz tilta. Gaisa tilts? Es nez, bet var jau būt. Vairāk gan kauc kur nomalē, bet moš vnk vairāk/vēlāk naktī. Tiešām žēl, ka tikai varu iztēloties kas mēs tur burzījāmies, bet precīzu atmiņu man nav. Taču viena tur bija tāda, kas mazliet kaitināja. Kaitināja tieši ar savu pamanāmību. Viņa vēl ar citiem atradās tieši uz jumta, bet es, varbūt arī ka viens, uz tilta. No jumta līdz tiltam bij laba sprauga, bet pārlēkt jau var. Un vispār miss Kaitinoša sākumā bij ar mani uz tulta, tik pēcāk pārlēca un sāka tur aktīvi kaitināt mani, neapzināti. Tā nu viņa ieskrējās lai lēktu atpakaļ, bet savā tizlumā aizķēra kādu citu uz jumta un rezultātā abi pazuda starp jumttilta spraugā.

Es jau domāju, ka beigti ir, bet nekā – lejā izrādās arī ūdens ir. Ne parasts ūdens – pat upe ir. Veiksmīgi tajā viņi, a moš viņas, ieplanēja. Varbūt kādu tas arī uztrauca, bet tā, kā mani neuztrauca, tad domāju, ka arī citi nospļāvās.

No tilta un jumta atkal uz zemes. Tur pat vien lejā tāds kā parks atradās. Gar malām tādi kā mūri. Diezgan daudz kas tur bija, bet precīzi kauc ko nosaukt spēju pavisam nemaz, gandrīz. Laikam, arī pirms tam Miks tur pat grozījās, taču lejā, parkā, Miks ir tuvākais sarunbiedrs un draugs. Gluži tāpat kā pirms gulētiešanas es fočēju viņa pozas, tā sapnī turpināju. Nakts nu jau bij pagājuse, jau rīts un jau lielākā daļa pa mā aizgājuši. Jaukais, ne pārāk puškotais parciņš mazliet darba nometnes lomu sāka spēlēt. Gribējām ar Miku vnk pafočēties, bet citiem bij vara pār mums. Zinājām ka strūklakā ir līķis, bet centāmies no tā ieturēt distanci. Kapēc gan pīties tur iekšā, ja neko nezinam. Gan jau paši sazīmēs vainīgo/os un „kas un kā”. Bet jā – parka sētnieku biedrība vai arī apsardze lika mums kā jau darbiniekiem tip izviltk to līķi. Kāds tur naivi vēl ieminējās ka jamais varētu būt dzīs, bet tas tika akceptēts par smiekīgu/naivu stulbumu esam. Mazliet ietiepāmies, bet nu padevāmies, jo iedomājāmies ka zaibis bildes sanāks – kā mēs velkam laukā mironi un kopā ar viņu põzējam.

Miks kauc kā pazuda, bet fočiks palika pie manis un vēl Oz, laikam, uzradās, lai gan nē.. Kāds cits, bet es nez kurš. It kā jau tas pats Miks, bet it kā nē. Vnk man bij problēma ar foto aparatūru un Miks nebij tuvumā. Gribēju uzprasīt kuras bildes var izdzēstm jo nebij vairs free flash space, ja tā var teikt. Kamēr pārinieks jau iebrida strūklakā un rēķināja kā nu vilks ā`ā un kā nu labāk izstīsies, es izskrēju cauri bilžu simtiem un tad dzirdēju kauc kur ļoti dzirdētu un ļoti pazīstamu pīkstēšanu.. nu ja modinātājs jau zvanīja.

Pa galam!

Tonakt mēs burzījāmies tik pat kā lielveikalā. Tipa Domina laikam, bet smuk smuk un lab lab. Viss bij: gaismas, music, dzērieni, cilvēki.. īsts klubiņš nu ka. Gaidījām tak vēl – Šņibīti un Pašu un kas tur vēl nebij ieradies vēl... Kavējās viņi, jau sen gaidīju. Sietam gan bij poxuj. Ap galdiņu visi pazuda, bet palika kājās stāvošie. Kāds kādu sazvanīja? Šņibīts nebūs, Šņibīša nav. Sietam vienalga poxuj! Nebij gan poxuj, kad pateicu visu par visu jeb vienā vārdā nodirsu. Aizgāja ne vārdu neteicis, bet man laikam palika labāk/vieglāk.

Atbrauca Pašā, neteica neko Paša, sāka dzert Paša. Anita skraidīja pakaļ viņam, bet arī apnika. Joprojām neviens neatbildēja uz jautājumu „kā?”. Sazīmēju dažādas versijas: Tumsa takš, krustojums, Paša ved Šņibi uz stūres un bladac, riepām kaucot un Šņibim mirstot. Iedomājos arī škodinieku, ka tas varbūt garām braucot paķēris Šņibi un nomīdījs saviem hvz cik colliniekiem.

Bet patiesības vēl nav. Kādu vainot, Paša i kretīns, nelaimes gadījums? Liekas ka daudzus tas nemaz neuztrauc vai arī nemaz nezin. Neliekas svarīgi.

Beidzot Anita atveras un atklāj. Jā viņa ar ar viņiem brauca. Lai ātrāk, izdomājuši cauri mežam braukt. Lietus esot nolijis un mežs diezgan dubļains un nogruvumiem pilns. Anita stāstīja vai pārraidīja man savu redzējumu katrā ziņā viss redzams vīzijveidīgi kā paša acīm. Tad nu tumš, bet ar spīdīgu gaismiņu tai punktā kur koncentrēju skatienu. Skatien koncentrēts Pašas priekšējam ripulim, virs kura Šņibīts sēž. Ripuls te iegrimst te pa savam smiltīs nesās. Maza, maza taciņa kreisā pusē kraujiņa tumšmelnu bezdibeni. Paša brīdina: sēdi rāmi, nesveries un viss būs labi! Bet nē.. Ko dara Šņibīts? Šņibīts tikai nedaudz padīdās ērtāk. Taču ripuls tik nedaudz grimstot paslīd, Paša stūri parausta un Šņibīts nenoturās.

Tā kaut kā... lai neaizmirst.

IG piedod!

Veranda? Jā – varbūt, var arī saukt par verandu. Tā, moš, bij mana istaba. Istaba ar visu dzīvošanai nepieceišamo: pc ar inet, gulta, saules gaišums, nekārtība. Tajā, kur skatās iekšā, lasīju face.lv vēstules un, laikam, cf blogu... vai vnk kādu blogu, bet ne visiem pieejamu – informācija, kuru uzsūcu, nebija domāta man jelkad lasīt. Cilvēka, meitenes, Ig`as, pārdomas starp kurām pavīd mans niknnnnn-neims. Rakstīts par lietām, pie kurām jūtos un jājūtas man nelāgi, jo nu vainīgs viennozīmīgi, ar izjūtām... izrādās, ka IG manu vainu uztver pārsteidzoši saprotoši un vismaz domās ir pretīmnākoša. Izlasot visu vai gandrīz visu, sajūtu vajadzību piezvanīt/noesemesot/satikt. Bet, kur nu es paspēju ko uzsākt, kad jau dzirdu viņu koridorī ar Oz runājam. Sabremzējos, padomājos... saņemos iet un skatīties acīs.

Trepu lejas daļā runājāmies divi vien. Augšā Paša ko pētīja vai vnk gaidīja savu izgājienu. Nemaz ar nerunājām par to tēmu, kur vainīgs biju es. Gribējās samīļot, jo sasodīts es viņai takš daru nepatīkami... bet viņa ir tik laba.

IG man stāsta, ka viņai tik ļoti gribās mīļuma... Nez kapēc piemin 8 gadīgu meiteni, kuru vēlētos apskaut ilgi un cieši. Es iztēlojos tādu paraugmeitenīti ar divām bizēm un ne spilgtu kleitiņu līdz ceļiem. Iespējams, ka tā bij mana kļūda, jo Anete Sīkā, kura tomēr turpmāk netika un netiks saukta par Sīko, bet par Īkstīti gan, būtu piemērotāks maza izmēra apmīļojamais. IG turpina stāstīt par vakar piedzīvoto un apskauj mani. „Cik labi,” es nodomāju „tieši tas, ko vēlējos”. Viņa man izstāsta ka atpūtusies pie Flirtupītes.. nosauca arī pilsētu, kas man nelikās galīgi sveša, bet vairs neatceros kāds bij tas nosaukums. Taču nodomāju „oo, nav tik tālu varētu ar Pašu aizbraukt”. Nestāstot es sajutu, cik tā ir jauka vieta. Klusējām apskāvušies un viņa, laikam, man pārraidīja vīziju. Drīz vien izvadīju viņu pa durvīm, apņēmos laboties un jo drīzāk labot, ko sabojāju. Paša no augšas vērās, sūtīdams domu virkni „vai brauksim šodien, vai zini kur tas ir, kas viņa tāda vipār bija...”

Cenas kāpj un kāpj!

Atkal jau te viens nepabeigts sapnis.. mēģināšu pabeigt.

Iesāktais:

Benzīntanks (aktuāli vai ne?). Velosipēds (arī aktuāli vai ne?). Jāuzpilda bendža (nu normāli vai ne?). Ar maziņo Aneti (turpmāk saukta par Sīko)(btw, tā moš bij Anita, bet gan jau ka tomēr ne). Sīkā pirmā paķer sļūteni, veikli uzpildās, atdod man to pipuk un pate aiskrien maksāt. Es diezgan neveikli paņem un sāk domāt kā to beņdž vabše lej.

Pabeigt mēģinātais:

Jā – beņdžu pilināju.. daudz nevaidzēja. Kad pastījos dačikos cik ta nu būs jāmaksā, jamais uzrādīja summu 21Ls !!! Eeee es neesmu naudīgs, tapēc tādas naudiņas nebija. Satraucos kas nu būs... Iedomājos, ka jāpumpā tas bennndzinieks ā`ā. Ar ko un kā atkal nepratu, tapē gāju iekā uzprasīties.

Kamēr gāju, domāju kā tikšu uz priekšu. Izdomāju arī – es kā parasti vnk mīšu pedāļus. Ideja, laikam, bij tik laba, ka beņdž vabše vairs nebij vajadzīgs. Un man rokā parādījās pudele, kurā it kā beņdž, bet tomēr alus skalojās iepumpēts no tā pašas šļaukas, kuras tās 21 latviešu naudiņas uzsitu.

Laikam, lielas rindas bija un es tur tā vazājos apkārt – iekšā, laukā. Un zini ko es pamanīju?!?! Fkinais dačiks rādīj ta tik ta atkal tik un vēl arī tik. Atkarībā ar kādu leņķi fõkusēju un kur atrodas saule. Sirsniņā uzreiz parādījās cerība un prieka stars.

Vākoju atpakaļ uz kasi noskaidrot cik tad nu būs jāmaksā (joprojām par alu – beņdž vais nevaidzēja). Izrēķināju, ka, ja beņdž (es runāju par alu) maksā 1.40ls, tad par manu 0.5l tilpīgo alus pudeli būs jāmaksā ne vairāk kā 1ls, ko es varu atļauties.

Jau pavisam cerīgi priecīgs, stāvot rindā un pētot pilnos alus ledusskapjus, mierināju sevi ar savu veiksmi, kārtējo. Rūpes jo vairāk pazuda, ieraugot brāļus iepirkušus kasti alus un atsaucīgo kasieri/pārdevēju stiepam kartonplāksnes veida paplāti pilnu ar vistas gaļas izcepumiem. Nu nekas ka ap stūri ejot tās nogāzās zemē – man bija par ko priecāties.

Vasaras brīvlaiks ziemā.

Kaut kur uz Zveiča pusi, laikam, sēdējām uz tādas kā būdiņas jumta. Īstenībā, laikam, zinu, kas tā par būdiņu – senos laikos ar seniem klasesbiedriem braucām uz jūru, kur es sēdēju uz būdas, vietām bija sniegs, bet vispār jau pavasaris. Sapnī gan īstāku, sasalušāku, piesnigušāku ziemu neatrast, laikam. Tad nu sēžam uz tā jumta, tiesa ne jūras krastā, bet nojauta saka, ka jūra ar nebij neko tālu, un vērojām manu nodarbošanos, tā būtu, radiovadāmā automobīļa vadīšana. Kas tie tādi mēs nevaru pateikt, bet mazītiņo auto tālu aizvadīt nepadevās – slīdēja ka atpakaļ pa ledu un tipa kalniņu.

Kādreiz jau arī apnīk un mēs sēdējām, laikam, stacijā. Nu jau padaudzāk cilvēku. Un te es atceros dažus – Oz bij kaprīz, kas izraisīja problēmas alus iepirkšanā un vēl bij, laikam, osīts, bijušais skolas biedrs, kurš rakstīja vārdus un jautāja man un es bļāvu „GUNCIJS”, kas tika atzinīgi novērtēts ar „o jā jā”. Tad pamanīju, ka tomēr notiek kauc kāda kustība uz veikala pusi. Laikam, Šņibīts ar Aneti gāja, kurām tad es paskrienot pievienojos. Pa paskrienot laiku vel Oz gribēj, lai iepērku arī iekā viņā, bet es „smp!”

Galvenais jau, ka ziema!

V paziņu pils.

Es teiktu ka liela milzu pils... Nu brīžiem tiešām tā likās, bet tomēr tik liela tā ēka nebija. Tāda default Īrijas piekrastes prestiža uzņēmēja māja. Nu ziniet taču tāda kā sena pils tikai kā māja. Ar vienmēr skaistu, koptu, noaugušu dārzu. Nereti arī sienas ar kauc ko zaļu apaugušas. Nu vot apmēram tāda mājiņā atradāmies. Varētu jau teikt ka burziņš, bet tad pasteigtos notikumiem priekšā. Istenībā vienā „spārnā” bij tāda kā klase. Nus sapnis sākās tur. Arī pasniedzējs kauc kāds tur bija. Kaut kāda tur izglītojoša nodarbība jau gāja uz beigām un mums sāka pasniegt dažādas dāvanas kā suvenīrus. Diezgan interesantas un dažādas dāvanas par izdomu nesūdzēties. Katra dāvana man bija pārsteigums.

Bet labi gabaliņu pa gabaliņam kā viss notikās.

Džeks, kas bija pasniedzējs, kurš pasneidza nu nezinu kā lai to nosauc. Kaut kas līdzīgs vēsturei vai drīzāk mākslas stundai. Varbūt varētu teikt „jaunās mākslas vēsture”. Nu bija tiešām interesanti, tikai nekas atmiņā nav palicis. Tāpat dāvanas tik precīzi neatceros, bet katreiz kaut kas cits izcils.

Vienīgi ka kā jau tādā kā skolā tad arī uzvedība nedaudz bija tāda spītīga – kapēc mums jāmācās. Bet nu jautri kaitināt un par daudz atļauties.

Tikai tad, kad skolotājs bij izgājis no auditorias un atnācis atpakaļ, atnesot lielu gleznu, vēlējos kaut tam pipukam es būtu mīlulīts.

Gandrīz visiem suvenīrdāvanas bij izdalītas, tikai retie palikuši bez. Tāpat arī daudziem bij zudusi pacietība un aizgājuši jau buržoties.

Glezna, kuru pats pipuks bija sameistarojis, attēloja laboratorijas telpu, kurā es ar kursu jūnijā pavadijām montāžas praksi. Zinu, ka tas bija, bet precīzas detaļas grūti atcerēties – vai mēs bijām savās vietās, vai galdi bija tukši vai nokrauti, vai galdu lampiņas dega.

Klasē nu jau pavisam maz cilvēku. Sēdēju aiz Mīlulītes – jā arī viņa tur bija. Viņai blakus kauc kāda draudzene – bijām pazīštami. Vēl no palikušajiem Vītols staigāja pa klasi. Es arī staigāju.

Tā kā gleznā bij tēma no skolas, tad tas skolotājs pēkšņi kļuva tāds kā pazīstams. Nus tas bij tas ūber meistars kas praksi vadīja. Vairāk par viņu, kā tikai, ka es viņam ne īpaši patiku/patīku, neteikšu.

Ar gleznu man saistījās atmiņas. Tiešām gribēju tādu sev. Tas džeks sauca, kurš viņu vēlētos. Es tai brīdī atrados pie viņas un skatīju. Neviens neatsaucās, tapēc nosaucos – es – pagriezos pret viņu un pamāju ar roku, un norādīju uz sevi.

Vītols garām nosauca, ka arī gribētos, bet nu tikai, lai paņirgātos par onku. Taču šis spītīgs maita atdeva viņu Vītolam. Un nemaz neslēpa, ka zinot to, ka es viņu vēlējos, bet Vītolam bij poxuj. Aij aizmirsu ātri par to visu. Turpināju staigāt pa klasi vis ko pētīdams.

Abas meitenes, iespējams vairs pat nesekoja līdzi klasē notiekošajam – noslēgušās no apkārtējiem savā nodabā darīja savas meiteņu lietiņas.

Es biju piegājis pie atvērtā loga. Skatījos laukā un ievēroju tumsā Maratu, kurš piestreipuļoja klāt kaut kādam no zemes iznākušam lodziņam. Pacēla tādu kā vāku. Ar vienu roku pieturēja ar otru izvilka alkoholu. Un tāpat aizstreipuļoja kauc kur ielīda pagrabā.

Klasē joprojām vēl džekiņs ņemās ar tām dāvanām, Meitenes vienu otru uzjautrina. Pelēcības citā kaktā vnk nepamanu, bet man šķiet ka ir viņi tur.

Eju caur klausi pa tieš uz izeju. Pa ceļam iedomājos „kāpēc ātrāk netinos”. Par dāvanu man bija nospļauties – neinteresēja vairs. Jutu kā mani pavada acis un kā kāds ir neapmierināts. (Nesaprotu Milulītes lomu. Laikam, tikai aizpildīja tukšumu klasē. Varbūt ka varēja salikt kursa biedrus, bet tur jau tas joks, ka tur bij visdažādākie cilvēki savākti.)

Ārpus klases vēl tajā pašā stāvā sastapu Slimo. Viņš aprijies tāds kā vienmēr draugs klāt un aiziet recpek. Nu ok uzzinu, kur viņi visi burzējas, ka ir alkohols, ka man jādodas turp.

Nedaudz atceros kā eju lejā pa kāpnēm uz burzu... bet viss.

ZēBē.

Tād pilnīg parast dien, kad īst darīt nav ko. Tād pilnīg parast vizīt pa draugu dzīvesvietām. Pilnīg nejauši vai pilnīg apzināti pie Zebiextes. Ņa zebo dzīvoja Rīgā, nekur tālu laikam, bet nu nevar jau zināt. Man šķiet, ka 12 stāvu māja viņa dzīvoja, pēdējā stāvā. Laikam dzīvoklī arī tiku ielaists, bet ne spēju ne varu atcerēties viņu. Man tikai liekas, ka Zebo bij liels, plašs, gaišs dzīvoklīts. Zebo priecājās, es priecājos, bet Zebai nebij laika man – uz veikalu vai kādas citas darīšanas viņai. Solījās būt arī atpakaļ. Es piekritu pagaidīt. Dzīvoklī gan Zebo mani neatstāja, bet arī treptelpā varēja ērti iekārtoties uz aukstā betona un galvu atpspiest pret cieto sienu.

Labi gan, ka somā bija divas grāmatas. Vienu, laikam, biju tai pat dienā dabūjis no Šņibīša, pa ceļam nākot. Otru, laikam, bija atdevusi Mīlulīte arī pa ceļam kauc kur satikta. Tātad viena lasīta, otra nelasīta. Īsti īstais laiks sākt to vienu lasīt – i laiks ātrāk paskries, kamēr Zebo atskreis, i pats grāmats lasīšanas prieks, i nekad tik augstu virs zemes un uz betona, un treptelpā nebiju lasījis.

Varbūt, ka pat kaut kādu ievadu izlasīju, kad nez no kura cauruma uzradās Oz. Viņš, laikam, bij pārsteigts, bet es iztraucēts. It kā jau viņs tur atradās garām ejot, bet it kā kā sarunāts būtu bijis tikties pie Zebo. Jams čakarējās klāt kā mans vecais suns iepirkumu maisiņam – ko es tur lasu, interesanti, iedosi? Nu iedev viņam ar to jau izlasīto grāmatu.

Izgājām labāk laukā. Pie tās pašas mājas zālīte apsēdāmies. Oz ar muguru pret mā, es ar labo sānu pret mā. Diezgan ierasti sēžam kaut ko arī noteikti taču runājam. Šo to sapņaini domāju. Pret kaut ko atspiedies gulēju, kad kaut ko pīkstošu izvilku no kabatas. Precīzi grūti pateikt, kas tas bija. Doma tam tāda kā messengers. Arī precīzu darbību neatceros, bet laikam Zebo man sūtīja kādu failu un tai pat brīdi pārtrauca to sūtīt. It kā mani mazliet ķircinot. Tas ir apmēram tā kā uz mobīlo pīkstinātu. Bet nu neba pirmo reiz sapnī IT attīstībā ir daudz soļus priekšā. Domāju kā saprast tādu Zebas izgājienu. Paskatījos augšup uz viņas logiem, kur ši jestri smaidīja un māja ar savu roķeli. Protams, iemāju pretī. Tā kā jamā nerimās māt, tad arī es iemāju vēl un vēl. Oz uz mani skatījās ar wtf sejas izteiksksmi. Tikmēs zebo čakarēja to savu nākotnes messengeri. No jamā viņai tur iznāca austiņu vadi, kuri vēja pūsti laidās lejup pār balkona margām. Jā – no 12 stāva nolaidās līdz pašai lejai un kā makšķer āķis plivinājās ap Oz galv. Zebu tas, protams, dikti uzjautrināja. Oz tas, protams, kretinēja, bet varbūt dēļ manas laimīgās sejas neiebilda.

Tā nu Zebuļa spēlējās ar mums, bet es tik vairāk neko neatceros.