Nesakarsis nesakars.

Nereti sapņos, pie Tēta aizbraucot, sastopos ar dīvainībām un visādām lietu kropļošanām. Šonakt Agnese (negribētos saukt par audžumeitu), laikam salasījusies kaut kur par pavasara brīnumburvību, ņēma mani priekšā (nē, nē, tas tikai skaisti skan). Viņa vēlējās ar mani iet laukā pastaigāties, un es nespēju atteikt. Īstenībā pat divas reizes. Vienreiz pa dienu līdz veikalam bijām aizgājuši ar līkumu, pat līkumu līkumam. Vakarā uz otro reizi Agnese gatavojās nopietnāk. Viņa pārģērbās, vilka mugurā vakarkleitu. Es centos neskatīties, jo viņa ir maziņa un redzēt īpaši nav ko (Btw, redzēju inbox.lv ziņās:). Un tomēr jāatzīst, ka uzmetu acis tam, kādas biksītes šamai kājās (Tev ar interesē? Tad jau daudz no manīm neatšķiries:).

Jau gandrīz pa durvīm izejot, Tēvs pamana mani, pirmīt neesot pamanījis mani pārrodamies, un pasauc. Es viņam esmu teicis, par kaut kādu rakstu sakarā ar PE. Sāku censties atcerēties, kur lasīju. Ienāca prātā, ka Nuuchas blogā (Redz kādu iespaidu var atstāt pirms gulēt aiziešanas pēdējais apmeklētais blogs). Sākās grūtākais, proti, urļa atcerēšanās. Varianti visdažādākie. Kad, liekas, vairāk variantu nevarēja būt, tad pēdējais un pareizais nāca „blogsome” (Nez vai pareizi? Nez vai Nūčam nebij tepat „blogspotā”?). Rakstiņš gan izrādījās ir nevis par PE, bet vispār par azartspēlēm, kuru izvēlēties, kuru pats izvēlas... PE tikai bij viens no variantiem.

v rota.

Liekas es vakar būšu saskatījies „9. rotu”. Pirmais, ko sasapņoju, varētu būt Sniegbaltīte. Kādā mājā, kurai vannasistaba kā menējā, klusi un atturīgi nespēju preoties viņas jaunajam ķermenītim, gaišajai ādai un acīm un galvenokārt tai balsij, kas manī kurināja degsmi pēc viņas (Sniegbaltītes). Tai pat brīdī sirdī jutu laika trūkumu, bet nevarēju izdomāt, kur man būtu jāsteidzas. Tomēr centos steidzīgi, bet ar priekšspēli (imo, pietiks jumsim. Filmā arī visu nerādīja, tā kā vajadzētu jau būt pieradušiem;).

Vēl pirms lielās šaudīšanās bija saruna ar brāli. Runājām vairāk par mani un viņs gribēja noskaidrot tikai vienu lietu, ko viņa draugi arī ir jautājuši un gribējuši uzzināt. Un tad nu sāk atzīties, ka visi ir tik zinātkāri, kas man ar to meiteni. Pirmajā brīdī nesaprotu, bet brālis nosauc viņas vārdu, uzvārdu pat segvārdus dažādos tīmekļa nostūros (Tagad gan es knapi spēju atcerēties tikai viņas vārdu). Nu, kaut kāds pārpratums – nekas man ar viņu nav bijis (liek aizdomāties, vai tā nav kāda sirdsbals).

Tad nu skrienu, pa grīdu uz vēdera lēcienā šļūcu, aiz stūrs slēpjos, izvairos, pretī šauju. Es un vēl kāds. Kāds, kam uzticos kā Džeina Tarzānam. Otrais stāvs, kāpnes, margas. Kā vienmēr jābūt kaut kam stulbam. Tā vietā lai es ar īstu šaujamo atšautos, man rokā kaut kāda trubiņa uz pusi īsāka par pildspalvu un apaļiem galiem. Vienā galā neliels caurumiņš, bet nevienas podziņas, gaiļa, ar ko šaut. Rezultātā notēmēju mazo sūdiņu uz mērķi un ar domu lieku šaut. Uz ko šaut ir pilnīgi vienalga – galvenais šaut, lai lodes svilpo. Izbāžu galvu no stūra paskatīties, kas lejā. Tur Japāņu sieviete durvīs parādās, izšauj un paslēpjas. Šitai gan apņemos trāpīt, bet tāds saviļņojums par iespēju, ka nespēju koncentrēt domu uz šaušanu no mazās lietas. Tāpēc izčamdu kabatas un atrodu vairākus iepakojumus ar tiem plastmasas kociņiem uz kuriem abos galos vate. Pirmos metu kā šautriņas un bieži metu, lai Japānce, neuzdrošinātos uzskriet augšā un mani nodurt. Tā metot, neko stipri un precīzi nesanāk. Sāku mest kā nažus. Izmetu desmit reizes mazāk nekā sākumā atradu, bet jau visus biju izmetis. Labi, ka viņa meta pretī, un es varēju no grīdas pacelt atmestos un mest atkal atpakaļ. Tik ilgi, kamēr parādījās otrs varonis. Viņaprāt, uzvarēt nav iespējams, tapēc jāatkāpjas. Mēs kaut kur ielecām un pie monitoriem tumšā telpā vērojām notikumus, baznīcā. Devām arī komandas, bet par to vēlāk.

Tajā pašā baznīcā pirms kāda laika mēs paši bijām. Uz diezgan lietišķu tikšanos. Ar, laikam jau, sliktiem cilvēkiem (varbūt, ka īstenībā paši vien bijām sliktie). Baznīcā nebija n-tās solu rindas pret altāru, bet tikai augsti griesti līdz melnumam, tumsai tāli. Es un vēl kāds apsēdāmies pie galda, kur mūs jau gaidīja. Noruna bija tikties, lai kaut ko norunātu vai noslēgtu, bet mūsu plāns jau no paša sākuma bija iegāzt viņus. Zinājām, ka blakus aiz sienas, sienā ir šaura telpa, kurā pie monitoriem kāds sēž un mūs novēro. Sākumā izlikāmies, ka viss kārtībā, mākslīgi uzturot mieru un intrigu, it kā speciāli priekš kāda, kas mūs vēro, kā televīzijas skatītājiem, teiksim. Ilgi nespējam izturēt, izvelkam savus stobrus, šoreiz īstus, bet pašam nav iespējas izjust kā ir šāudīties, jo vēroju sevi, visu no malas. Atkal tiek šauts, kur pagadās tikai šaušanas pēc. Šobrīd vēl neredzu, ka kāds tiktu ievainots.. drīzāk daži vienkārši tiek dzēsti.

Kad skatāmies monitoros, mēs kaut kā esam tikuši prom. Baznīca pēkšņi ir pilna cilvēkiem, mūsējiem. Un mēs no drošas vietas, liekam viņiem cīnīties ar specdienestu, kas dodas iekšā uzbrukumā. Ielaist viņus nedrīkst nejau tāpat vien, ir kaut kāds iemesls, kāpēc vēl jānotur baznīca mums, bet varbūt arī tāpat vien, jo tas ir karš.

Cilvūku tik daudz, kā koncertā, ka viss brīvais laukums aizņemts. Specdienesta vīri viens pēc otra skrien iekšā. Šaut viņus neatmaksājas, tāpēc mēs brīnumaini dāvājam mūsējiem daudz, daudz špricu. Viņi tik ņem saujām viņas un met uz ieeju/izeju. Trāpa iekšā skrējējiem un iekšā skrējēji paši uz viņām trāpa.

Tai pat naktī braucu ar tēti mašīna pa šoseju. Priekšā braucošajā auto labi varēja redzēt, ka blakussēdētājs lasa. Izrādījās, ka mans tētis ir policists, ceļu. Apstādināja to auto un pirms izkāpa teica man – „blondīne... nu būs jautri”. Viņš smaidīja un devās pie apstādinātajiem. Abi jau bija izkāpuši laukā. Lēnām steidzās, tāpēc gribēja ātrākt tikt skaidrībā. Dzirdēju tēti lasām morāli lasošajai blondīnei, par lasīšanas kaitīgumu mašīnā – „Ja notiktu avārija, kurš būtu vainīgs? Ja jūs tai brīdī nelasītu grāmatu, tad varētu brīdināt vadītāju”. Morāles brīdī auto, kurā sēdēju, sāka ripot. Mazu gabaliņu paripojis, es atliecos atpakaļ no pedāļa, spiedu to ar roku. Atradāmies jau Rīgā tepat uz ielas aiz loga. Vēl tur garlaicīgs murgs darījās ar ripošanu un bremzes pedāli un bremzēšanu, bet viss beidzās ar jautājumu, vai man ir atslēga. Es pārjautāju – „Kāda atslēga?”

- „Nu, kas kāda atslēga” tētis dusmīgi atbildēja it kā mans tonis būtu bijis uzbrūkošs.

- „Ā, sapratu. Nē nav mājās.” Sapratu, ka viņš runā par skrūvgriezni.

Ir karš.

Es taču teicu, ka būs. Izgāju uz pelēcīgās ielas, kur tieši garām gāja karapulka komandieris ASVP Bušs. Parunājāmies kaut ko par kara stāvokli un par manām problēmām. Viņš klausījās manī. Teicu, lai paskatās uz logiem, ka nesen tik viņi ielikti. Viņš paskatījās un teica, ka tiešām skaisti. Es arī paskatījos un arī nodomāju – „Tiešām skaisti”. Turpināju stāstīt – „Bet otrā pusē gan tādi nav, jo domājām nav jēga likt, ieguldīt, ja karš vienā rāvienā to visu var izpostīt”. Tad es sāku raudāt – „Un mammai izrādījās taisnība”. Bušs skatījās pulkstenī un sāka doties prom. Es teicu - „paldies”. Viņs nesaprata kāpēc un par ko. Es labi redzēju viņa sejā neizpratni, sarauktu pieri. No otras puses parādījās mamma. Es, asaras valdīdams, Bušam rādīju uz viņu un teicu, ka tā ir viņa. Bušs tikai vēl vairāk nesaprata, jo augstāk rakstītajā sarunā es it kā ļoti skaidri pateicu, ka mammīte ir mirusi, gājusi bojā. Nesapratu, kapēc es liku to noprast.

Te laikam notikumi sāka notikt apgrieztā secībā. Varbūt tās bija atmiņas, ieraugot mammu. Vienu momentu es viens sēžu mājās un domāju, kad sāks izlaupīt veikalus. Citubrīd izeju apskatīt, kas notiek uz ielas. Vēl ejot atpakaļ mājās satraucos, ka netieku iekšā, jo atslēgas esmu aizmirsis, bet laimīgi izrādās esmu paņēmis līdzi jaku ar visām atslēgām. Ieraugot mammu priecājos gan, ka viņa ir dzīva, gan, ka viņai noteikti ir atslēgas. Vēl arī tā pati mamma pazūd pirms un pēc Buša satikšanas it kā tā būtu viena un tā pati reize. Ej nu saproti.

Paslēpes.

Četrpadsmit stāvīgās bibliotēkas parciņā savācāmies kā vecos laikos. Arī izdarības kā vecos laikos. Bezdarbībā sākām spēlēt paslēpes. Īsti jau negribējās, bet darīt nav ko. Noteikumi bez izmaiņām: skaita un klauvē starpā zem logu rindas, apkārt bibliotēkai skriet nedrīkst... Es skrēju aiz tuvākā stūra tieši uz parku, bet pastāvēju apskatīties grafitī. Agrāk tāda nebija. Jo ilgāk skatījos, jo vairāk ievēroju, cik viņš īpašs. Vairāki pelēki cilvēciņi ar taisnām mutēm tikai kaktiņš uzrauts. Un uzraksts, kas lika aizdomāties, bet tagad diemžēl neatceros. Zīmēts ar īstu krāsu, bet brīnumainā kārtā panākts 3D efekts. Atkarībā no kāda leņķa skatos, var redzēt arī aizmugurē stāvošos cilvēciņus, kā arī uzraksts ir aiz pirmā cilvēciņā, tapēc ne no visām pusēm izlasāms. Atgādināja tādu zīmējumu kā uz telekartēm un citur, ka pagroza, ta parādās cits zīmējums, vai ātrāk griežot liekas, ka kustas. Tikai šis grafitī lika apstulbt, kad tuvāk paskatoties esi pārliecināts, ka krāsa ir uzkrāsota tieši uz sienas. No tāluma gan grafitī atgādināja sienā iebūvētu ekrānu, kas pelēks, bet spīdīgs.

Vēlāk tur pat spēju kļūt neredzams un vēroju vadītāju jeb skaitītāju, vai viņš nešmaucas. Skaitīja Ivariņš un tieši viņš bērnībā visbiežāk šmaucās. Arī tagad nebija mainījies.

Nākamā epizodē skaitīja mans kaķis. Izstiepies visā garumā, kaktā viņš skaitīja. Bet ar saviem dzīvnieciskajiem instinktiem viņš ātri atrada mani, kaut arī biju neredzams.

Lockman.

Visiem pa priekšu ieskrēju ForumCimena. Viena kase vaļā un pavisam brīva no rindas. Kasieris jau sveicina, bet es tikai paņemu vienu no bukletiem. Ar tiem visa garā lete noklāta kā veikalā vitrīna. Pagriežos atpakaļ, mazliet aizķeroties aiz tā norobežojuma starp kasēm jeb drīzāk rindām, taču veiksmīgi neko nenogāžu. Iesviežu bukletu māsai rokās un saku, lai viņi izvēlas filmu, es drīz atgriezīšos. Liekas, ka tie citi būtu Ivariņš un vēl kāda meitene, kuru man neatpazīt.

Uz pašu Stockmanu ieeja ar augļu un dārzeņu kastēm aizšķērsota. Paprāvs cilvēku daudzums sastājies, gaida, kad vērs vaļā. „Tādā rindā negaidīšu” eju tālāk līdz „Netto” tipa veikalam turpat stockman pirmajā stāvā. Vispirms ieeju iekšā nekur neieraudzījis groziņu. Redzu citi pircēji pie kasēm izkrāmē groziņus, tātad kaut kur jābūt. Neatrodu, kur viņi stāv, paņemu no viena pircēja.

Sāku staigāt, īsti nezinot, ko vēlos. Vispirms apskatu alkohola klāstu, bet nekas acīs neiekrīt. Tālāk iedams, ievēroju televizoru, kuru eju tuvāk apskatīt. Liels, bet nodomāju - „Vilim lielāks un foršāks... jā pilnīgi noteikti”. Kad ieraudzīju, ka viņš ir cik liels, tik arī resns, tad vispār norakstīju viņu. Vēl ievēroju uzrakstu „43370kW” vai (nevaru atcerēties, abi liekas pareizi) „43.370kW” un domāju, ka tāds strāvas patēriņš tik jaunam tv ir par daudz.

Aizdomājos par to, ko es daru. Brīvs vakars (laikam 5dienas), un es ar māsu taisos iet uz kino. Domas aizveda atpakaļ pie alko. Tad atcerējos, ka toreiz Šampīts bija baigi labi. Var atkārtot. Pie alko plauktiem tik pat šaurs kā īstenībā pie Stockman alkohola. Bet šampanieti neredzu... kur nu vēl rozā šampanieti. Pajauns tā veikala darbinieks piedāvā savu palīdzību, un es arī jautāju, kur te šampanieti atrast. Sarežģīti aprakstāma pudeļu izskate līdz nonākam tam plauktam, pie kura biju sākumā, otrā pusē. Atradās tikai viens šampīts. Tas tur skaidroja kaut ko, es nesapratu, tiešām neiebraucu. Tā kā mani gaidīja pie FC, tad nekavējos vēl pārjautāt. Otrā pusē apsargs kādam demonstrēja pudeles. Manis noskatītais šampīts atradās kastē kā dāvana. Apsargs viņu paņēma, lai noliktu savā vietā – mēs viņu nolikām, kur pagadās, jo nebij skaidrs vai ņemsim. Izstiepju roku cauri plauktiem, saķerot iepakojumu, bet apsargs nedod. Tad pagriezu roku kā ubagodams. Tas izrādās iedarbīgāks paņēmiens.

Piesoļoju pie kases, gaidu. Nepievēršu visapkārt lielu uzmanību, bet, kad pārdevēja puisītim atver somu, tad gan labi zinu, ka no pārdevējas atļauju neesmu dzirdējis. Somā nekas zagts neatradās. Tikai kaut kāda mikroshēmu plate. Jautāju paresnajai, 40gadīgajai pārdevējai, vai viņa domā, ka drīkst tā pārmeklēt sveša mantas. Brīnumainā kārtā viņa necenšas sevi kliedzot attaisnot, bet gan samulst un saprot savu vainu. Es mudinu mazāk runāt, ātrāk iepirkties.

Kases savietotas haotiski un, manuprāt, neērti. Lai pārdevēja tiktu savā beņķī, es gandrīz izeju no veikala. Kad viņa apsēžas savā vietā, atnāk vēlviena pārdevēja. Šī jaunāka un kaulaināka, tipiski cietu sejas izteiksmi. Nodomāju, ka tagad jau pavisam ātri ies uz priekšu, bet nē viņas sāk sarunāties, ka vajag suņus veikalā kā tas jau kaut kur esot. Puisītis neko nepērk, bet samulsis stāv uz vietas – nezin ko viņam darīt. Mans šampīts gaida, kad es viņu nopirkšu.

Būs karš.

Arēna, ārpuse, ieejas. Riteni pa priekšu stumjot, virzos iekšā līdz pamanu pazīstamas sejas pie ieejas dirnam. Ritens gan paspēja ieiet iekšā, bet es paliku ārpusē sasveicināties. Rinalds, Džinga – šīs sejas un rokas atceros, bet bija vēl daži bijušie kursabiedri. Kaut kas man liek pārdomāt par gribēšanu tikt iekšā un sāku mērķēt pēc sava riteņa, bet, kamēr sveicinājos, saradusies rinda. Dabūju vai nedabūju nezinu.

Pēc kāda laika staigāju pa vecās skolas rajonu. Tieku ievilkts netālu no sportalaukuma neesošā būdā. Uz pleciem man ir soma. Būda tāda drīzāk kā telpa, kā ģērbtuve. Atceros, ka somā man vēl palicis aliņš un šampaniets (sapnī šampīts, bet dzīvē džins). Protams, piedāvāju džekiem, bet visi atsakās, esot jau gana ieņēmuši. Tikai viens, kura vārdu vislaik nespēju atcerēties (arī tagad nespēju), bet pašu atceros – pameta mūsu kontingentu jau pirmajā kursā (vai otrajā). Tāds drukns džekiņš. Paņem vienu šampanieša pudeli. Es pie sevīm šakāliski nodomāju, ka labi, ka atteicās, ka vairāk man paliks.

Viņi taisās izlidot kosmosā. Izlidošana no sporta laukuma. Es piedāvāju arī pats lidot līdzi palīgā, bet viņi sakot, ka neesmu pelnījis, ka neesmu neko sliktu izdarījis, ka dāvinās man iespēju nelidot, atsaka. Es atkal šakāliski pie sevīm nodomāju, ka labi gan, ka nebūs jāriskē ar savu dzīvību. No sirds novēlu lai veicas un pievienojos citam bariņam, kas arī brauks kosmosā karam par aculieciniekiem.

It kā es būtu bijis atslēdzies, pamostos jau citā planētā. Atrodamies tādā kā vagonā vai palielā busiņā, bet lidojošā. Atceros, ka līdzi ir fotoaparāts. Atrodu viņu un skatos, ko nu fotogrāfēt. Visapkārt gaišzils, dzirds ūdens, dažviet augsti, balti ledus slāņi. Jānofotogrāfē salons, par piemiņu un lai citiem var parādīt. Tālumā spīd saule tik sarkana. Es pie sevīm atceros hospitāļu ielas dziesmas vārdus – „Sarkana, sarkana saule iekritīs ūdenī” un domāju līdzība tiešām pārsteidzoša. Cenšos nofotogrāfēt tā smukāk, bet nesaprotu vai sanāk vai nē. Un tad saule ekslpodē, izplūst pa visu horizontu. Vienubrīd acis žilbst, tad pierod un spožums pierimst. Atkal hospitāļu iela – „Šņāks un plosīsies verdošām šļakatām”. Pārņēm neziņa vai tas ir uz labu vai sliktu, bet vispār vienalga. Vēl pēdējos mirkļos cenšos ķert kadru. Dažās sekundēs horizonts noriet.