Pārdabisks, Spocīgs, Baismīgs spēks.

Nepazīstama meitene, atsaucīga un komunikabla, uzsāk sarunu. Nē – ne uzsāk, bet turpina. Lai nu ko, bet es viņai uzticos, viņa man patīk, dodos viņai līdz. Uz kurieni, uz viņas mājām kauc kur Jūrmalā? Tā laikam gan sanāk. Kur tur pa ceļam satiekam vēlvienu džeku, kas lai zin. Tas laikam bija Siets, vai Rūdis, vai neviens no viņiem. Mēs divi, viņa viena. Ceļš noteikti ka ne ilgs. Pat nezinu no kurienes mēs tā devāmies. Gals, kur nonācām, bij tēlaini skaists. Tas esot tur pat uzreiz aiz Jūrmalas, bet pirmo reizi to vietu redzēju. Tāda kā kuteru piestātne, kurā atradās arī svešinieces vecāku kuteris. Atšķirībā no filmām mēs negājām glītām koka konstrukcijām – bridām pa jūru. Ūdens bij gaiši zils kā baseinā, dzidrs kā „Lāču” ledus. Domās minēju, kurējais kuters būs jamējās/mūsējais.

Mūsējais nebij tas, kas izskatītos materiāli visvērtīgākais. Pat nedaudz varbūt vislētākais, taču tas prieku, vai drīzāk interesi nemazināja. Kuters izrādījās tīri spokains. Mēs salecām tādās kā kajītēs mazās, mazās kā mazas gultas. Mīklaini teikumi, noslēpumaini baisa gaisotne, apmāts SietRūdis. Tālākā mistika nav īsti aprakstāma, jo domas visdažādākās un visnesakarīgākās, un visnejēdzīgākās skrēja cauri apziņai ar ātrumu lielāku par gaismas reiz desmit desmitajā.

Svešiniece jūtas mūs apmuļķojusi. Man vairs nav kur atkāpties. Es nesaprotu kā tieši viņa mūs ir uzvarējusi, bet es netaisos ko nožēlot. Gaidu kas būs tālāk, gaidu atbildes, gaidu sakarības. SietRūdis vairs tik pat kā nav – viņš ir zaudējis un izstājies. Skatoties uz mistisko svešinieci, sāku pamanīt līdzības viņā ar Manējo. Drīz jau svešiniece vairs nav nekāda svešiniece. Skatos Manējās sejā un sajūtos drošāk. Viņa izskatās spokaini kā mākonis, neizskaidrojami – mistiski. Gribās tuvoties un beigt visu to spēlēšanos, taču pelēkas bailes un šaubas. Šaubos vai tā būs labi, šaubos vai viņu var saukt par manējo. Un tomēr nešaubos ka viņa man pāri nedarīs, ka viņa to nespēs – viņa vairs nespēlēsies, visu izstāstīs, visu paskaidros, visā atzīsies.

Pilnmēness naktī.

Šonakt sanāca nobeigties. Mikroviļņu krāsns sajuka prātā. Nu es nevarēju viņu izslēgt. Laiks bija beidzies, bet suņa putriņa turpināja griezties un karsēties. Slēdzu ārā pagarinātāju, bet tas nelīdzēja. Vēru vaļā durtiņas, bet tā neapstājās... Laikam izsvilināja, vai nezinu ko dara vaļējas mikroviļņu krāsnis, bet kas notika tālāk neatceros, vai nezinu. Pieņemu ka nomiru.

Kādā dienā.

Nu kāpēc tādi sapņi, nu no kurienes, nu kas zin?
Tur bija: Es, Mamma, Saulīte, Zaķis un Āris.

Atkal, esmu atradis darbu. Āra Imprezā vēl ar Saulīti vedam mani uz manu darbu. Darbs man ļoti patīk, un priecājos par iespēju labi nopelnīt, kas pēc profesijas nemaz tā neizklausās – sētnieks. Prieku rada tas, ka es palīdzu cilvēkiem pārvietoties, notīrot segumu pa kuru šie staigā. Dažas dienas nebiju ieradies darbā, tāpēc ņēmos nu domāt, kā sākt, un šajā brīdī vienīgo reizi pavīdēja Mamma – viņas balss/domas skanēja manā galvā, šī, protams, tvēra izdevību man pārmest. Tas lai paliek. Atpakaļ no domām pie tiem abiem. Nez kapēc biju iesēdināts bagāžniekā. Impreza nebija parāstā sedana tipa Impreza, bet vagona tipa Impra, tādēļ bij ērti sēdēt bagāžniekā un sarunāties ar kokpitā sēdošajiem. Runāja gan tikai Āris, saulīte bij klusa, klusa. Daudz runāja, bet maz atceros. Tik par kaut kādām manām problēmām, laikam, gāja runa. Viņš izvilka maku, tad 5ls, tad pirms sniedza man paskaidroja „Tas lai būtu nauda, ja vajag. Turi makā! Ja vajag maksāt, tad tev būs ar ko smaksāt”, nedaudz raustījās un nemācēja īsti precīzi izteikties. Es sapratu un ņēmu, liku naudiņu makā, savā.

Darbs izrādās ļoti interesants – līdzīgi kā kādā `90 datorspēlē. Ar kaut kādu personāžu jāizstaigā visa karte, jāuzmanās no kaķa, kurš paņēmis tevi mutē aizmetīs uz kādu citu vietu, jāvāc kaut kādas lietiņas. Vietas, kuras esmu izstaigājis, iezīmējas kartē, kā izstaigātas, var arī teikt iztīrītas. Protams, ka uzrāvos gan uz kaķi, gan uz citiem kretīniem, kas traucēja paveikt pienākumu.

Pēc darba seko nakts izklaides, kuras atceros kā būtu izdzēris ~3l džina, ~3l sidra, ~3l alus un vēl ~3l ko neatceros. Daudz braukājām, daudz staigājām no vienas vietas uz otru, pa visādiem izklaides ūķiem, baudot piedāvājuma klāstu, viena otra sabiedrību. Kā mācējām, tā priecājāmies. Tādas melnbaltas atmiņas, nevienu konkrēti neatceros.. tikai nepārtrauktu kustēšanos uz priekšu kā kāmis ritentiņā griezās vakars/nakts.

Pamodos kaut kur Rīgas rajonā, pie virtuves galda. Ļoti gaišs interjers, nekādu pohu, pretī Āris sēž, Saulīte it kā turpat ir, bet īsti neredzu kur. Laukā uzlec Zaķis. Ar Saulīti skatāmies caur logu subārā, kurā redzams Zaķis. Viņa sejā skaidri kā uz baltas lapas rakstīts „Šī debīlākā diena”. Viņš mēģina atcerēties sevi, apskāvis stūri. Izskatās kā naktī būti bijis kā kāds „Public Property” un/vai „Alcohol Inferior”. Skatoties uz Zaķi, domāju „vai šamais vakar bij ar mums?”. Kamēr zaķis gatavs atslēgt no algoritma visu pasauli, es jūtos kā jaunus, savādākus, labākus laikus sagaidījis.

Ne tikai viens vien...

Pa nedēļu ir daudz kas sasapņots, bet ne nieka no tā visa nav sapostēta. Skumīgi, ka es tāds slinks un neapņēmīgs. Un uzspiedošie, pelēcīgie, depresīvie, nomācošie laikapstākļi... Tagad varētu sarakstīt visu, visu, ko vien atceros, visas, visas mazās ainiņas.

Pieņemsim, šonakt galvenie varoņi vienā no sapņiem bija māsa un bijušie klasesbiedri, un skolas biedri. Māsai ir dz.diena (vispār jau tā ir 5. aprīlī nav nemaz tik tālu). Visa atzīmēšana paredzēta uz kāda kalna. Arī es pēdējā brīdī sanāku uzlūgts. Nu tad viss notiek, cilvēku ir daudz un visdažādākie... Daudzus nepazīstu, bet jocīgi, ka ir manas bijušās klasesbiedrenes (Marta un Elīna, varbūt arī Santa, varbūt arī vēl kāda. Tas tik zināšanai), dažas laikam no paralēlklases, bet viņu loma vairāka tāda, kā „lai vienkārši būtu”. Viss baigi notiekās un es saejos ar Elīnu. Nekas īpašs, vienkārši mana pavadone. Sēdēju es ar visām meitenēm uz kaut kāda tur dīvāna un runājāmies (sen tak neesam tikušies). Visa nakts tiek pavadīta uz kalna un tur pat esošājā viesu namiņā. Tik labi likās, ka domāju savējo dz.dienu varētu svinēt tāpat. Tā es domāju, kad bija jau rīts un visi pamazām sāka celties. Barība bij aprīta, tapē skatījos kaut kādā pc vai nevar vēl šo to pa brīvu pasūtīt. Izrādījās, ka vēl var maizi paņemt.

Pēc tam ir cits sapnis, kurš ir nedaudz arī turpinājums. Scēna mājās, noguris no baļļuka, neesmu diezcik runīgs, tapēc sanāk strīds ar mammu. Nezinu nemaz īsti par ko. Šī kliedz, es arī! Aiziet tas tik tālu, ka labāk tinos no mājām prom. Kur gan citur, ja ne pie savējās (nejau Elīnas, bet...). Nezinu cik tālu tiku.

Šī tepati nakts. Sēžu restorānā, gaidu savējo (aha). Tur mani apkalpo oficiants ar patīkamu šarmu un pieklājību. Gaidot pasūtu tikai ūdeni (minerālūdeni). Es laikam pat avīzi izlasīju, vai arī aizdomājos, bet atjēdzos tad, kad sapratu, ka manējā neieradīsies. Grasījos nu tīties prom, saskatījos ar viesmīli, šis skatījās ar ļoti saprotošu sejas izteiksmi, atnesa man mugurā velkamo, un es izgāju no restorāna. Atnācis mājās, atcerējos par rēķinu (nu nesamaksāju mļins). Ieslēdzu tādu īpatnēju pc (nu redzēju tikai monitoru, bet tas, ko es tajā redzēju, jau arī bija tas īpatnais), kurā uzreiz varēju redzēt rēķinu no restorāna. Saskaņā ar bankas piedāvātājām iespējām es ļoti ērti norēķinājos, nospiezdams tikai uz buttoniņa „Veikt maksājumu”. Jāmaksā bija tikai kādi nepilni 20santīmi.

Bet par to, ka manējā neieradās, šī bija jau otrā reize. Šīs nedēļas, vai vecākas, laikā sapnī redzēju līdzīgu situāciju. Tad gan man bija zināms neierašās iemesls. Es pat nedaudz biju vainīgs, jo tur atkal rīmējās kopā ar iepriekš nosapņotu sapni. Respektīvi, vienā sapnī savārīju sūdus, kuru dēļ nākamā sapnī manējā netiek līdz manīm – visi ceļi uz centru slēgti. Tā kaut kā. Viņu nesagaidīju, un tur pat satiku džekus ar kuriem ta sāku sūkt aliņu.

Par manējo turpinot, bij vēl sapnis. Diezgan daudz notikumu risinājās, bet tagad neko daudz precīzi neatceros, tapēc mazs sakonspektējums vien būs/ir. Nebraucu ne ar trolejbusu, ne ar subaru, bet gan ar tramvaju, kuru arī nokavēju. Atceros ainu, kurā redzams Rīgas centrs, kur pietur visi tie tramvaji (10; 5; 4; 2 laikam tā). Tur bij moderni pārveidots. Elektroenerģijas pārvades līnijas pakārtas tādos kā grieztos, lai uz pilsētas fona labāk un neuzkrītošāk izskatītos (tik tiešām izskatījās labi). Cauri brauca ne tikai tramvaji, trolejbusi arī. Līdz ar to tāds multi, daudzpusīgi veiksmīgs risinājums. Vienīgais 10. tramvajam sanāca mest līkumu, kas man deva iespēju paspēt, skrienot uz nākamo pieturu, kas atkal atradās dziļi centrā.

>andrejs braalis turpinaajumaa un vēl kas (kad uzrakstīsu - kaut kad).

Šis tas no nakts. [3]

Un pavisam īsais, kurā varētu slēpties dziļa jēga... – Visīstākā mūsdiena, mājas, manas mājas, mīļās mājas. Zvans pie durvīm, izliekos nemanām. Mamma liek noskriet lejā. Esot jānoness, jāiedod biksītes... ooo jā biksītes gan, lielas biksītes, vislielākās biksītes! Eēh ātrāk noskriešu, ātrāk izdarīšu – ātrāk būs galā, ātrāk būs padarīts.
Lejā, es sāku:
- čau!
- o, čau, paldies.
- a ko tu darīsi ar viņām?
- nu man vingrošanai... negribi nākt paskatīties? (nākt uz viņas mājām, kur viņā pašdarbībā nomet lieko svaru)
- ee (ātra domu pārdomāšana galvā un dažu ainu vizualizēšana galvā) nē es nevaru.
- labi čau!
- !
Pirms šī bij pazudusi skatienam, nopētīju pēcpusi, domājot „nu varbūt vaidzēja”. Taču nē – kaut kas neļāva... Skrēju augšā.

Šis tas no nakts. [2]

Otrs garākais pēc manām domām ir par pastaigu, kāmi, suni, dāmu, „Ainu”... nu jā jā – Kārtējie piedzīvojumi pa nākotni, vai pa kādu paralēlrealitāti, vai vnk un laikam vispareizāk zemapziņu.... Tātad notikumi risinās pie institūtiem, tur tālākajiem no manīm, skaisti parciņi stāvvietu vietām skaisti krūmiņi to pašu neesošo stāvvietu vietā... Izgājis pastaigā ar kāmi (nus nekas jocīgs), sanāk tā, kā sanāk, jeb mazais, blondais kāmīts pārvēršas par staltu „zelta retrīveri”. Nu vot – tagad pastaigājos ar suni. Šis tur kaut kur, tur kaut kā izsprūk ler ler ... Sekoju viņam līdz, gar institūta sienu iedams. Ne es viens esmu izgājis vakara pastaigā – nāk jauna dāma (gadi 20-25 redzēju viņu trolejbusā, kad braucām no bāra uz alfu/ainu. Jauka, vientuļa, atvērta, pārliecināta... tā bija, tā likās). Arī ar suni, arī ar staltu (suni). Nuss pavisam līdzīgi man, tikai viņējais (suns) paklausīgāks. Uzsākām arī sarunu un pakaļdzīšānos lēnā, nomierinošā gaitā un lēnā, nomierinošā atmosfērā, kas beidzās pie apstāšanās un lūkošanos uz sniegā gulošo pavadiņu.

Un tad suņi palaisti brīvā vaļā, mēs staigājam gar logiem, kuros notiek Ainas filmēšana. Tātad vienā logā redzam, Ainas darbošanos, tātad nākamajā vajadzētu redzēt skatītāju sēdvietas, bet nekā – paverās grimētavas telpas. Tas tad ātri apnika, jo jutos vīlies, ka neredz skatītājus.

Šis tas no nakts. [1]

Garākais ko atceros laikam bij brauciens ar trolejbusu un mc, un Domina... tb – Tā varētu būt nākotne. Sakārtota, glīta, skaista, augstas kvalitātes nākotne. Trolejbuss tīrs un ne pilns. Ja kāds ir, tad vecs. Konduktori divi – speciāli pikstundām, lai nav jāgrūstās no viena gala uz otru. Nez kapēc viena no konduktorēm bij ļoti pikta. Valdīja tāda kā konduktora diktatūra trolejbusā, kas tika panākta ar draudiem un kliegšanu, bļaušanu. Neviens nedrīkstēja runāt, veikt straujas kustības un tamlīdzīgi... Es uz to mierīgi noskatīties un noklausīties nespēju, tapēc iejaucos, lai gan pavecāks vīriņš ieteica turēt mēli aiz zobiem un samierināties. Nu nē! Uz draudiem par izmešanu no trolejbusa atbildēju ar „Gribētos gan redzēt” (Man ļoti tipiski). Vairāk precīzu vārdu apmaiņu neatceros gan, bet atceros, cik pārliecināts par sevi un savu taisnību jutos, tāpēc iestājos par „gaismnesi”.

Konduktore piekāpās ar`... taču gandarījumu nejutu, jo zināju – vēlāk jau atkal būs tas pats – tāpati bravūra, uzkundzēšanās. Man tikai vajadzēja izkāpt... pēcāk gan jau mana nepaklausība tika izlieta uz kāda nabadziņa ādas. Žēl...

Izkāpu pieturā, kas domājams bij domāta Dominas pietura, bet kādā patālākā nākotnē kā jau teicu. Turpat bij MC ēstuve, kurā tad iegādājos „big maku” (pateicos Aprīlim). Kamēr gāju uz nezinu īsti kurieni, gamburgers jau apēdās. Saticis tur kaut kādus savējos, vienojos ar vienu no viņiem aiziet notiesāt vēlvienu to tur.

Bbbrrrrmmmm – nākam nu atpakaļ, kožos hambītī, BET tā gaļa, nu tā gaļa!!! Sajūta kā kostu segā.. Atkost nevarēju, tāpēc izspļāvu laukā piedevas un maizi. Pastījos uz to (hamburgeru), izņēmu gaļu, nometu to zemē, palika sniegā guļam, aizgāju, maizi ar kečupu, gurķiem un ko tur vēl apēdu.