E yo, skoliņ!

Trīsi brāļi vecajā skolā – rtv – skraidam. I pa pagalmu, i pa koridoriem. Pagalmā gudri ieskaidroju, ka skolai ir 9 stāvi. Vispirms pasaku neapzināti, bet tad izdomāju aksiomas pēc kurām tiešām visi trīs apstājamies un pārdomājam manis teikto... tik uz brīdi. Un doma i tāda, ka katram korpusam i 3 stāvi 3x3=9(stāvi).

Skrienam uz sporta zāli. Pie ieejas sporta zālē es sabremzējos dēļ tās dežurantes, kas tur sēž. Bet Oz pirmais tad Dziņka otrais un tikai, kad es veru stikla durvis vaļā, dežurante sāk ķērkt uz kurieni tad mēs tā. Taču Oz ar Dziņku jau iekšā sporta zālē, tāpēc neskaidrojos un kā nedzirdēdams dodos iekšā. Atvēris sporta zāles durvis redzu, kā tie abi pazūd, izlēcot laukā uz labo pusi. Šiem pret visiem pox, bet es nelabprāt traucēju citiem. Un taisni tai brīdī meitenītes lēkāja ar lecamauklām, tieši man ceļā. Es tā vietā, lai viņas pārtrauktu iesākto, pastāvu pagaidu, kamēr beigs. Drīz pamanu, ka šīs speciāli ilgāk čakarējas un neiet malā, lai varētu uz mani skatīties un un...

Galu galā tieku garām un izrādās ka labā pusē tiešām ir lieli logi.. Tādi no grīdas līdz kādu 2.5m augstumam, laikam atbīdāmi nevis atverami. Lecu laukā, bet izrādās i augstāks nekā plānoju. Līdz ar to diezgan kompetenti piezēmējos ar kūleni. Atriezu orientēšanos un ieraudzīju, ka brāļi nekur tālu nav aizskrējuši. Laukā zem saulainajām debesīm, siltā gaisā satikuši kādu meiteni sarkaniem matiem, rūtainā kreklā, kas pricājas mūs trīs atkal redzēt. Viņa rāda bildes no kauc kāda burza, kur mēs visi bijām (man i aizdomas, ka cita sapņa burziņa). Mēs bijām paņēmuši viņas fotoaparatūru un tiešām labas, smieklīgas bildes safiksējuši. Protams, iesakas, ka vaigot ko tādu atkārtot.

Kauc kā pievēršu visu uzmanību sarkanmatainajai meitenei (Ņjā šoreiz tik tiešām varētu būt Lauma no Jelgavas), kad sāku dzirdēt Oz infantilās vaimanas „nē, nē, nē tikai ne viņi... nu būs sūdi... kāpēc vienmēr es..”. Pagriežu galvu, bet ieraugu sīkus perdeļus, trīs gabalus. Tādi kā tie reperi divmēnessvērtīgajā pirtī Īkšķilē. Plus ar viņiem suns. Sākas westside un eastside tipa slengs jeb blatošanās, apmēram par to, kam lielāks obelisks kājstarpē un kura smaile asāk durs. Tikmēr man ir atnākusi īsziņa. Ar nepacietību veru vaļā, domāju droš ka Mīlulīts atsūtījis ko, bet... [klusums]... Bet tā ir Īkstīte, kas atsūtījusi. Lasīšana ļoti interesanta – burti maziņi ka knapi saskatīt tos, bet ļoti labi saprotu, kas sarakstīts.. tikai domas izpratne nu tā. Vispirms jau Īkstīte lūdz vai varam satikties.. nus ļoti viņai gribās, bet ar to sms nebeidzas. Turpinājumā ir kauc kas par tuvību, gaisu, elpu. It kā apmēram tā, ka gaiss i pats pats nepieciešamākākais un otrs ir tuvība un ka elpa ir tik tuvu viņai un es tieku salīdzināts ar elpu. Gribu pārlasīt, lai saprastu visu kā nākas, bet bij taču vēl tas suns, kuram arī interesē, kas tur rakstīts. Šis bāž savu degunu klāt un grūstās un es nedabonu vairs izlasīt.

Izenkurojiens.

Es, brālis, Brāļējā, Mama, Masa braucam braļa autõ uz jūr. Tieši tik, cik vien var, tur, kur pa dien biju ar Anitiņu. Tas būtu uz to mõlveidīgo, kur kugi bau ostā.. nu taču Managaļsalā. Saku klātesošajiem, mašīnāsēdošajiem, ka tieši te bijām. Bet viņiem jau pox.. un kape lai nebūtu. Braucam tālāk jūrā.. jā ar mašīnu jūrā un nejau pa to molu, bet pa jūru. Vismaz tik ilgi, kamēr saku domāt kā tas iespējams.

Nakamā mirklī visi esam ūdenī. Labi ka nav tāds aukstums kā tagad. Vasariņas diena plaukst un zeļ. Mēs ūdenī pie bojām ne gluži, bet pie gaisa baloniem turamies gan. Nu labi gaisa baloni... Vnk tādi sūdi kā gāzes baloni, bet iekšā saspiests gaiss nevis gāze. Māsa savā, ja tā var teikt, bezjēdzīgumā (īstenībā jau gribēju rasktīt stulbumā) izvelk no kabatas šķiltavas un un dedzina klāt pie viena no baloniem. Brāļējā šausmās sak, lai tā nedar. Mam paman sak to pašu ar mazu histērijas piedeviņu. Brālis pohujists. Es pohujists, bet ne ar muti ciet – ieteicos, ka ja uzsprāgtu tad mūs aizmestu līdz tiem kuģiem, tiem pašiem kas tur jūrā dirnēja, kad ar Anīītu bij iekš reality.. nu ja (bet toč ekstrasens.. kā gan es zināju, ka tur i gaiss). Nu vienalga... Nepatīk man tā peldēt.. Nē vispār nepatīk. Un sākas laivas medības. Tāda būda uz ūdens. Viss no koka: i pamati, i apmetums, i jumts. Bēniņos atkal spēlējos ar šķiltavām. Savādi ka izmirkušas vēl dega. Un te parādās saimnieks. Fū bet jamais i labsirdīgs un piedāvā sadabūt laivu. Tikai mums būšot jāpalīdz. Nu jā labi. Palīdzēt pieveinojās saimnieka dēlēns. Dēlēns tāds jaunāks kādi gadi 15. Riktīgs laucenieks mazliet paralēļojas ar Mozgu (Oz kursabiedru). Būdai/Mājai, protams ir pagrabs lol. Bet tālāk par durvju atvēršanu netiku – bēidzās.

Tas naf forš.

Pie vientuļas šosejas ar Oz savilkušies pieturā rēķinām, skaitām, vai domājam, cik mums vēl ir. Beram laukā, beram iekšā... Bļin Trolejbuss jau atbrauca. Es ātri savācu savus cimdus. Oz vēl čakarējas un saka lai paņemu maisiņu (nu mazo gramīgo). Es paņemu un ielecu trolejbusā, aber Oz vēl meklē cimdus vai taisa ciet somu.. nu nez. Be trolejbuss aizbrauc bez viņa haha.

Škodā Dziņka sēž. Blakus vieta viņam brīva, lai gan viss trolejbuss pilns. Nosēžos blakus. Maisiņš joprojām rokā – nezinu, kur likt. Nevaru pateikt Dziņkam, lai paņem. Aizmirstu, ka Konduktoram kartiņa jāparāda. Šis prasa. Es „eeebeveeebeveee” Dziņkam. Viņš pamana maisiņu un saka, lai takš noslēpju, un tad paņem pie sevis. Es pieceļos kājās, lai izņemtu kartiņu, un parādu. Konduktors uzreiz atmaigst un vaicā vai man viss kārtībā, tāds savādā krasā es esot. Atcērtu ar galvas mājienu, ka viss ok. Apsēžos atkal. Tāda sajūta, ka visi skatās un ka Dziņka mazliet varbūt dusmo par to, ka bez viņa jau sākām vilkt.

Nonākam rajonā vai kur... karoč galā. Kaut kāds dzīvoklis, kur i i Šņibīts, i Mīlulītss, i Anitiņš, i gan jau ka arī Īkstīts. Tad beidzot es sāku domāt kapēc es vilku.. nu es taču nevelku.. nu tas tač naf forš. Mazubiš pamocos pašpārmetumos. Bet vakara gaitā nedomāju, ka vairs nevilkšu... Tieši pretēji – ja sāku, tad nav ko apstāties.

Uzticies mān!

Vispirms kaimiņa Ivariņa pusmājā (pusmāja tapē, ka tikai izeja tāda pati). Caur durvja rūtīm redzu nāk kāds. Hah tas tak tas kretīns. Tas tur, kas Īkstītei uzmācās. Kretīns tāds.. nu tāds gluži kā toreiz tas kretīns, kas vilcienā uz Jeugavu brauca. Tātad nepatīk jau no paša sākuma. Mājā esam trīs: es, mazā Īkstīte (mazāka nekā īstenībā, bet varbūt sapnī redzēju viņai cauri hah :D) un trešais mazliet noslēpumains – vai nu Paps vai nu brālis (saukšu vnk par Trešo). A es zinu, ka viņš i pedofīls un grib Īkstīti „īā”. Bet Īkstīte i naiva. Viņu jau mēģināja „īā”, bet nesaprotu, kas tam Kretīnam nesanāca. Taču Īkstīte to uztvēra savādāk... tipa, ka džekiņam vnk gribējās un ka viņi var palikt draugi, un ka nevienam par to nekas nav jāstāsta.

Šis nemanāmi nepriecājas, ka Īkstīte nav viena mā. Trešais laipni sagaida, Kretīns laipni nāk iekšā, es viņu turu tālāk no Īkstītes, bet Īkše pati priecājas par viesa ierašanos un ar pusspiedzienu sveic. Kretīns velti laiku netērē – vēlas ar Īkšķi viņas istabā palikt divatā. Nu nē! Sāku rīkoties (neatceros īsti kā, bet sāku).

Atceros kā Trešais palīdz atņemt Kretīnam lauzni. Trešais viņu tur, bet es noņemu lauzni un triecu šim sejā (manāmi nesavaldīgāks nekā realitātē hhh ja tā, tad jau sapņiem nevar ticēt pff). Īstenībā Trešais arī nezin ka jams i pedofīls. Tāpēc kad i atbruņots, tad vairs netiek turēts. Kā multenēs pēc laužņa triecieniem ir tikai „au-au”. Rētas nepaliek un asins noplūde nulle. Un šis tiek palaists Pie Īkšķes, bet es turēts pa gabalu, lai nevaru šo apturēt. Un tad man nekas cits neatliek kā arī Trešajam izstāstīt. Man i vēl viens pierādījums ja kas. Kretīnam kabatā ir saulespuķu sēklas, kuras viņš paredzējis iebarot Īkstītei (Būtu norm, ja ar tām viņš viņu iemidzinātu vai ko, bet kopš, kura laika sapņos kauc kas i norm). Jā nu pačukstu par nodomiem un problēma ir pateikt par Saulespuķīšu sēkliņām, jo kretinē vārds semuškas, tapē nevaru to pateikt, bet vārds Saulespuķusēklas i pārāk gāārš. Pofig.. Galvenais, ka nu arī Trešajam i skaidrs un arī Trešais negrib Kretīnu atstāt ar Īkšķi divatā. Bet Īkstīts gan nav ar to mierā...

Man malacim gan izdodas viņu pierunāt ieiet ar mani citā istabā un izrunāties. Tad tad arī pastāstu viņai visu no sava redzesloka jebšu atveras acis šai plaši vaļā.. nu kā platekrāna TV. Lieki piebilst, bet jūtīgā Īkšķu pavēlnice saskumst.. un kā lai saka – saspiež no iekšpuses aso sirsniņu mazu mazītiņu tā ka asumiņi tik asi dzeļ.. nu saprotiet. Vēlas palikt viena. Paliek viena.

Patīkami, ka tagad jau mana māja, mana istaba. Garām ejot uzmetu acis – Īkstīts bišu noraudājies manā gultā snauduļo. Bet par izbrīnu otrā gultā Kretīns kā alkoholiķis izguļās. Sevi nespēju apturēt un pieguļos Īkstei blakus. Padaru roku par līdzjūtīgu un pārlieku pār Īksti. Viņa sajūt un uzmostas un abas manas rokas cieši tur un spiež sev klāt pie puncīša. Reāli jau nav iespējams ka es viņu tā apķēris un mēs vēl varam tā uz sāniem pagulēt, bet kas par to, ja tik jauki tas bija.

ETM, tet.

Nezinu vai vērts rakstīt, ka tēts uzticēj savu voyager un māsa veda mani uz skolu, un uz pakaļējā sēdekļa tēta krekls mētājās, kurš man iepatikās, tapē gribēju savākt sev – stūmu jamo somā iekšā. Un vēl to, ka pie citas skolas trīs meitenes redzēju, kuras sajaucu – domāj tās Īkstīte, Šņibīts un Anita. Bet nekā. Māsa pa taisno uz skolu neveda. Es teiktu piselējās viņa pa tiem krustojumiem krustu šķērsu un galu galā izrādījās, ka viņa nemaz pa taisno uz skolu mani neved – pa ceļam darba darīšanās centrā jāiegriežas - dokumentus savākt. Arī paps gaida uz auto, jo taču jāstrādā, bet laikam galu galā paliku pie viņa mā un pavadījām laiku kopā kā tēvs un dēls – pienācīgi.

nu nezinu vai vērts :D

Susi, susi, v`īt.

Par daudz noticeju sapnim. Guļu gultā kā jau guļu. Pamostos, jo kāds nav tik kluss, lai es nepamostos. Šis kāds ir... ir... viņš ir... ir... ir GlūūūūūDIņššššš daaa! Tas pats SūdiņšššžžžšššSSSSszzzZZZzzZZ (whahaha, nenoturējos) no kursa. Pie manīm nakts vidū. Ja vēl man tas neliktos normāļi psss. Šonakt māsa ir mājās un guļ tik savā gultā.. plus ne viena. Viņai draudzene palika pie šīs (i realitātē i tur, kur, sapnī). Sūdiņš (MG) pieiet pie loga, kur gaisma vai ne, un meklē somā lādētāju. Jamam tel izlādējies nu low battery (nezinu kā es to zinu). Un tad viņs pamana, ka gulta aizņemta. Es izliekos (nevis izliecos), ka neesmu pamodies, jo negribu celties un meklēt, domāt, kur nu slaists tagad gulēs. Jo, kur tik tiešām nav – viss aizņemts. Un tad viņš tel gaismu spīdinot meklēj kur to barokli iespraust (un ne savu caurumu viņš meklēj). Tai brīdī tik stindzinoša doma ienāca prātā, ka tas pamuļķš gulsies man blakus. Bvee, cik riebīgi sazīmēt domās kā tas būs.

Paldies nezinu kam, bet vai nu neatceros (tb negribu atcerēties) vai neredzēju kā beidzās.

Sākās jauna epizode, kurā esam jau skolā tādā diezgan svešā. Sapulce it kā. Stāst par tām raķētēm, salūt (nu ziniet zsv nāk un vakari tagad tik ātri paliek tumsnīgi). Izrādās pie skolas var nopirkt. Teikšu kā tas izskatās pa īštam nevis kā tas izskatījās tad. Tātad parasta dežurante, kura i lecīga un tikai izredzētajiem pārdo tās raķētes. Un sapulcē brīdināj lai pie skolas jamās gaisā nelaiž, bet tieši to mēs taisījāmies darīt (jāizmēģina vai varbūt ir vērts vēl iepirkt).

Nezinu, kas notika, bet sēdēju uz kaut kādas letes kaut kādā patumšā telpā, ārpusē notiekas haoss, visi kauc ko ārdās un tur bīdoties sagreizu kāju. Vairākas stikla šķembas paliek pēdā. Cenšos izviltk, bet kāds ienāk, lai mani tur netīšī nepagrūztu un es neibīdītu stiklus vēl dziļāk, pārstāju. Bet labais ienācējs to pamana un bez neviena vārda sāk man palīdzēt. Varēju jau es pats, bet nu ja cilvēks tik labu vēlas tad lūdz. It kā sāpēja tāpē pamodos.

IR aizdomas ka pati Guncija būtu vainīga pie kājas sāpēm, bet par MG es pagreizu galvu un pārliecināos, ka viņš tiešām nekur nav.

PS. Glūdža i foršinš.. īstenībā ;)

P0rnulis.

Īss pastāsts ko es un vēl daži redzēja, bet negribēju viņiem rādīt. Un vispār ko viņi pie manīm darīja, ja darīt nebij ko un es sēdēju pie pc.. pārējie daži man aiz muguras skatījās tur pat, kur es. Iegāju kādā galerijā... Nu ne kādā, bet tieši Ievas galerijā. It kā jau wiii viņai jaunas bildes, tās man vienmēr prieks paskatīties. Taču, jau vēl tikai ikoniņas redzot, par dažām esmu pārsteigts! Nu galīgi pēc Ievas nesmaržo. Pirmās bildes ok – man patīk un nojūsminos, cik viņa akal lab izskatās. Jā arī tās, kas pārsteidz, ir ārkārtīgi smukas, bet Ievai tik netipiski ēm brutāli pornogrāfiskas. Bikses nošļūcinātās tik zemu, ka i pate vāverīte jau manāma. Negribas, lai citi redz.. Ieva tac nav tāda. Un ir vēl otra bilde tajā vabše vēl vairāk redzams. Tik daudz vairāk, ka vāvērīti varbūt i neievērot. Arī, ka apsēdusies uz poda viņa, pirmajā brīdī nemaz nepamanīju. Un pods un plika tā nu tā intīmā vietiņa.. ak Ieva, Ieva.. ko gan m,an tagad domāt hhh...

btw, varone ir Cēsu Ieva... nejau tā, ko droš lielākā daļa padomāja. Un jā Iev, ja nu lasi - čau ;) neņem galvā.

Viens.

Nē karātavu nebija. Toties pelēcīga gaistone bij. Aizsēdējos stacijā, Zveicī. Citiem nebij incant ar mani sēdēt... nu domāju gan, ja es nerunāj tik sevī ieslēdzos ar kaudžu kaudzēm domu. A stacija nebi parasta. Stacija bij kā filmās vai spēlēs, kur vilciens pa gaisu čūk čūk. Tātad var teikt, ka biju uz paaugstinājuma. Arī karātavas filmās i uz paaugstinājuma.. līdzīgi. Konstrukcija sastāvēja i no dēļiem i no metāl. Tagad atcerējos, ka pats dzelssliežuceļš atradās kā ierasts uz zemes. Un tas ko es par staciju saucu drīzāk bij kas līdzīgs velotiltiņam pār šoseju tikai sapņa gadījumā pār dzelceļam. Arī kafejnīca atradās uz paaugstinājuma. Kafejnīca ar milzīgiem logiem atradās man aiz muguras kādus dažus metrus. Kafejnīcā sēdēja meitenes un es viņas pazinu.. tās bij smp no skolas. Īpaši ievēroju Gintu, jo viņa vienīgā bija iznākusi laukā, bet nebij incanti ar mani tāpēc vīlusies atgreizās pie draudzenēm, nepiemēroti sireālajam laikam, ķiķināt. Netraucēja viņas, jo pārlieku vienalga bij. Viens jutos tāpat. Turpināju maldīties domās, kad uzmetu skatu kā Oz ar Anitu aiziet pāri tiltiņam, pievēršot uzmanību zem kājām uzrakstītam uzrakstam, bet neizprotot nozīmi nomurmin „pff” un lēnā solī aiziet tālāk. Es gan zinu nozīmi... Es jau pats to tur uzrakstīju „APRIL & MAY ARE YOU OK?” Lieliem, bet parastiem, melniem burtiem. Domāju, ka viņa ies pāri un izlasīs. Tagad domāju vai viņa ir gājusi pāri un izlasījusi.

Uzmanību nozog agrāk nepamanīta šoseja aiz manis, aiz kafejnīcas tur lejā paralēli sliedēm. Un autobuss brauc. Miglā liekas, ka ir tumšāks un autobuss nelietīgi iespīdina acīs. Arī atuobuss ne parasts. Ir vnk autobusi un ir tie garie autobusi, bet šitas bija tas 4x garais. Jā nu kā tāds vilcieniņs tik garšs. Reāli jau tāds pa ielām nepabrauktu, līkumus neizgrieztu, bet sapnī tas varen viegli padevās.

Kad jau atobuss bij pilnībā noskatīts un tam jau bij laiks pazust no redzesloka es hopā pārlecu uz citu vietiņ. Un, protams, ka tas bija autobuss. Pēdējais vagons pfu pēdējā daļā nu pakaļģalā vienkārš. Bet nu to man neviadzēja, man nevaidzēja autobusu. Domāju vienu pieturu nobraukšu kāpšu laukā. Jau redzēju pieturu un šofers pat piebremzēja pie viņas, bet neapstājās. Sapratu savu vainu – „stop” poedziņ tak jāpiespiež. Tikmēr domāju, ka tā līdz Rīgai varētu aizbraukt, bet man jau uz Rīgu nevajag, lai gan ko man vajag skaidrs nav. Tomēr izdomāju, ka atgriezīšos, ka ar papu takšu braukšu mā. Piespiedu podziņ un savādi, ka šofers man par to pateicās izdedzot aizmugurē gaismu un pamirkšķinot dzelteno avārijas signālu apžilbinot mani gluži kā toreiz tajā naktī, kad ar Dziņku braucām no jūras un notika tas, ka palaidu autobusu pa priekšu, par ko šis, mani un tāpat Dziņku pārsteidzot, pateicās, tumsā avārnieces pamirkščinot (un tas i tiesa nevis kāds murgojums).

Izkāpu laukā. Joprojām vēl pelēcīgs, ielas slapjas. Biju Saulkrastos, bet drīzāk pēc Pļaviņām izskatās. Atceros kā, braucot uz turien, uz Zveici, Anita stāstīja kā reiz ir gājusi kājām no turienes līdz turienei. Gājusi ilgi un tajā vietā, kur biju es, šī esot kādam jaunam zvejniekam vai vnk vietējam paprasījusi vai nevar aizvest. Domājat ar mašīnu? O nē.. Tur taču tieši blakus upe tek. Saulkrastos kreisā pusē i jūra, bet Pļaviņās labā pusē i Daugava. Kad tās abas mazpilsētas apvieno manā sapnī tad sanāk Saulkrasti ar labā pusē tekošu upīti. Pa kuru tad Anita ar laivu tika aizvesta līdz galam. Par to viņa dikt priecājās, kaut arī nebij vairs tālu, taču viņai jau bij apnicis iet kājām.

Es negrasījos lūgt palīdzību, es biju nobriedis gatavs pastaigai. Tikai uztrauca vai paps nezvanīs un nejautās kur esmu, jo esot jau laiks izbraukt. Telefons rāmi klusēja un es stāvēju vienādas nozīmes krustojumā, kur kā nūbijs neveikli centos pāriet pāri.

Vai nāksi...

Melna nakts, bet ne tik tumša, lai tas baigi kristu acīs. Ar ideāliem draugiem – kā šņibīts saka ar vasaras kompāniju - jau tik pat kā esam klāt. Došanās veidu i neatceros... vnk bijām klāt un viss un, kad bijām klāt, tad jau ar kājām tecelējām. Uz pirti, bet ar savām savādībām pirts. Nezinu, kam īsti tā pirts, bet lai viņā tiktu ir jāielaužas. Sapnī nebij sīki attainota ielaušanās mēs vnk jau esam iekšā un klusām sēžam virs grīdas.. kā nu kurš, bet es uz šūpūļgultas (vai kā viņu sauc.. to tīklu ko piesien pie kokiem un viņā guļ :/ toms no multenes tom&jerry tādā parast gulēja) ar vēl dažiem. Viena vienīga tumša telpa. Nezinu kur pirts, neinteresē ar. Par kauc ko smejamies, mazleit nevaram sevi noturēt. Un tad pamanu, ka tur ir kauc kas bufetei līdzīgs un tur strādā meitene nu gluži kā 11.galiņā. Lieki teikt, ka viņa mūs pamanīja, bet saimniekus uzreiz nesauca, jo kā izrādījās tad saimnieks i viņas tēts, kurš ir pilnīgs kretīns.

Meitene pastāstīja, ka ienīst tādu dzīvi pie tēva. Viņai vislaik jādzīvo papuča uzraudzībā un jāklausa tā pavēlēm, un nav jārunā tikai jādara. Un skolā neatceros vairs kādas huiņas viņai bija, un, ja nestrādās tajā pirts veikaliņā, tad vabše sūdīg klāsies. Un neko cit bez viņ ziņ neva dar hhh :D vai ne nabadzīte? Nu karoč doma bij pateitk ak sencis ir pilnībā sapisies pedants, kurš meitu tur četrās sienāš kā cietumā un saules gaismu rāda tikai tad, ja nav bijusi nepaklausīga un svētku dienās, ja labs garīgais.

Vēlāk atgriezīsimies pie tēta.

Ui ui ui atkal mēs tie paši ekskursijā. Šoreiz gan diena kā diena ar gaišumiņu un visu citu kā jau dienā. Sēžu autobusā, kurš piestājis šosejmaliņā uz zaļo pauzīti. Un te vu hu hu hūūū aizcilpoju iekšā mežā pie Dziņk un Oz, kuri jau zaļā dūmeklīša novedēju teju, teju startēs. A mūsu nezināmā audzinatāja aizdomīga sune izrādās un citu meiteņ ietekmē, kas saprata kurp aizcilpoju, nāc` lūkot kas tu` iekšā. Mēs starp kokiem skatienu metot pamanam ka šī vairs nestāv ierastajā vietiņā pie autobusa. OMV, omv, omv pšuuuūūūšu šu šu ātri izvelkam i pudele izkrīt no rokām un sākām izmisīgi meklēt kociņu pie kura simulēt wc apmeklējumu. Bet psc audzinatāja izrādas īsta maitu ragana b13. Puikas tagad labāk skriesim! Bet mežš kā sēnes pēc lietus pilns ar suņiem. Līdz asarām daudz to suņu un visi kā viens rejoši un iekost griboši.

Nakts! Es uz ielas liecu galvu atpakāl lai skatītos uz augsu un logiem, kuros deg gaisma, kuros dzīvo tā meitene kura sāk dalīt lomu uz pusēm ar Mīluli. Mājai stāvi kādi pieci. Viet līdzīgi kā centrā tikai mierīgs un kluss patīkami. Kaut kādā brīdī iepatikos tētim. Kaut kā dalot ar Mīluli meitenes dzīve kļuvusi dzīvojamāka tā šķiet. Tikko koridorī pārminu vārdus ar viņu.. tā diezgan ikdienišķi nu nekā. Viņas istabā vēl kauc kāds džeks sēž. Izlūkojis tieši viņu un es nez.. nez ko Mīlule par viņu, bet viss tač var būt.

Virtuvē stāvu pie druvīm. Tēvs (Tēvs pēc lomas tās meitenes, bet meitene ir mīlulis. ā un jamais i aktieris. i pažīstams aktiers, i raidījumus vada ltv) stāv tuvak durvīm, bet māte dziļāk iekšā virtuvē fonam. Tēvs sak runāt un izrādās ka nav nemaz tāds nelietis.. nu vai vismaz i atmaidzis. Saprotu, ka tas džeks viņam nepatīk un saprotu ka meitu vairs diktēt nedomājot vismaz attiecībā uz puišie vai kauc kā tā. Respektīvi mazleit mani pamudina, uzmundrina. Un tajā brīdī es viņam pasaku „viss i ok” un eju uz mīļūļā istabu. Istaba kā Oz mammas un zinu ka džeks sēž uz dīvāna, Mīļūļā stāv kājās tur, kur tv, un el viena unknown draudzene tur pei balkona, kur krēsls, sēž. Ejot es jau izdomāju ko darīšu. Es iešu klāt un ar skūpstu aplieicnāšu un pieprasīšu un un tā kauc kā. Pirmais, kas mani pārsteidza, ka Mīļūļā pāŗģērbjas un man tiek p0rn skats ar jamās apaļājām mazliet norūcos, ka džekam tak arī. Un otrs pārsteidziens, ka arī otrai unknown meitenei atkailinātas krūtis, bet tās tiek nosegtas un es turpinu pildīt apņēmšanos. Satveru viņu, ieskatos acīs un ne vārda aidā ar lūpām pie lūpām, bet pretī nekā un tad vēl un vēl. Jūtu, ka tie abi skatās. Un tad es tik vēl un vēl un vēl un pie sevīm „ nu davāi nūūū” un tad tā laimīte. Mīļūļā tik tiešām ļaujas un viss notiek. Un džekiņš iziet no istabas un meitene laikam jūtas neērti, lai gan drīzāk priecājas.

Atkal virtuvē. Paps uzjautā es ar smaidu „labinieks”. Šis ar tāds gandarīts izskatās, a džeks virtuve taisa tēju. Es ar gribu, bet arī pie Mīļūļā gribās ātrāk atpakaļ. Plus vel gribās bez tā džeka, jo iedomājos, ka ar skūpst vien nepietiks. Galu galā paprasu viņam vai nevar pie reizes uztaisīt man. Šis jau ļāunā tēta klātbūtnē neatteiks un taisa arī.

Es aiztipinu uz istabu, kur mēs apskaujamies un, lai kājās nestāvētu, dīvānā ieguļamies. Mīļuļa satrautka un īst nepārleicināta un pie sevīm skaļi uzdod jautājumus „ kurš, kur laime, ko darīt, ko labāk (nu kauc ko tamlīdzīgu)” un es tikai pasaku „es”, un jūtu kā mani ciešāk apskauj.

I džekiņš tēju atnes, bet es prasu nolikt kauc kur tuvum, jo vaļā kādu laist negribas.

Un viņi palikā kopā mūžīgi mūžos un nodzīvoja ilgu, laimīgu, mīlpilnu mūžu heh :)

Beigas.