Es teiktu ka liela milzu pils... Nu brīžiem tiešām tā likās, bet tomēr tik liela tā ēka nebija. Tāda default Īrijas piekrastes prestiža uzņēmēja māja. Nu ziniet taču tāda kā sena pils tikai kā māja. Ar vienmēr skaistu, koptu, noaugušu dārzu. Nereti arī sienas ar kauc ko zaļu apaugušas. Nu vot apmēram tāda mājiņā atradāmies. Varētu jau teikt ka burziņš, bet tad pasteigtos notikumiem priekšā. Istenībā vienā „spārnā” bij tāda kā klase. Nus sapnis sākās tur. Arī pasniedzējs kauc kāds tur bija. Kaut kāda tur izglītojoša nodarbība jau gāja uz beigām un mums sāka pasniegt dažādas dāvanas kā suvenīrus. Diezgan interesantas un dažādas dāvanas par izdomu nesūdzēties. Katra dāvana man bija pārsteigums.
Bet labi gabaliņu pa gabaliņam kā viss notikās.
Džeks, kas bija pasniedzējs, kurš pasneidza nu nezinu kā lai to nosauc. Kaut kas līdzīgs vēsturei vai drīzāk mākslas stundai. Varbūt varētu teikt „jaunās mākslas vēsture”. Nu bija tiešām interesanti, tikai nekas atmiņā nav palicis. Tāpat dāvanas tik precīzi neatceros, bet katreiz kaut kas cits izcils.
Vienīgi ka kā jau tādā kā skolā tad arī uzvedība nedaudz bija tāda spītīga – kapēc mums jāmācās. Bet nu jautri kaitināt un par daudz atļauties.
Tikai tad, kad skolotājs bij izgājis no auditorias un atnācis atpakaļ, atnesot lielu gleznu, vēlējos kaut tam pipukam es būtu mīlulīts.
Gandrīz visiem suvenīrdāvanas bij izdalītas, tikai retie palikuši bez. Tāpat arī daudziem bij zudusi pacietība un aizgājuši jau buržoties.
Glezna, kuru pats pipuks bija sameistarojis, attēloja laboratorijas telpu, kurā es ar kursu jūnijā pavadijām montāžas praksi. Zinu, ka tas bija, bet precīzas detaļas grūti atcerēties – vai mēs bijām savās vietās, vai galdi bija tukši vai nokrauti, vai galdu lampiņas dega.
Klasē nu jau pavisam maz cilvēku. Sēdēju aiz Mīlulītes – jā arī viņa tur bija. Viņai blakus kauc kāda draudzene – bijām pazīštami. Vēl no palikušajiem Vītols staigāja pa klasi. Es arī staigāju.
Tā kā gleznā bij tēma no skolas, tad tas skolotājs pēkšņi kļuva tāds kā pazīstams. Nus tas bij tas ūber meistars kas praksi vadīja. Vairāk par viņu, kā tikai, ka es viņam ne īpaši patiku/patīku, neteikšu.
Ar gleznu man saistījās atmiņas. Tiešām gribēju tādu sev. Tas džeks sauca, kurš viņu vēlētos. Es tai brīdī atrados pie viņas un skatīju. Neviens neatsaucās, tapēc nosaucos – es – pagriezos pret viņu un pamāju ar roku, un norādīju uz sevi.
Vītols garām nosauca, ka arī gribētos, bet nu tikai, lai paņirgātos par onku. Taču šis spītīgs maita atdeva viņu Vītolam. Un nemaz neslēpa, ka zinot to, ka es viņu vēlējos, bet Vītolam bij poxuj. Aij aizmirsu ātri par to visu. Turpināju staigāt pa klasi vis ko pētīdams.
Abas meitenes, iespējams vairs pat nesekoja līdzi klasē notiekošajam – noslēgušās no apkārtējiem savā nodabā darīja savas meiteņu lietiņas.
Es biju piegājis pie atvērtā loga. Skatījos laukā un ievēroju tumsā Maratu, kurš piestreipuļoja klāt kaut kādam no zemes iznākušam lodziņam. Pacēla tādu kā vāku. Ar vienu roku pieturēja ar otru izvilka alkoholu. Un tāpat aizstreipuļoja kauc kur ielīda pagrabā.
Klasē joprojām vēl džekiņs ņemās ar tām dāvanām, Meitenes vienu otru uzjautrina. Pelēcības citā kaktā vnk nepamanu, bet man šķiet ka ir viņi tur.
Eju caur klausi pa tieš uz izeju. Pa ceļam iedomājos „kāpēc ātrāk netinos”. Par dāvanu man bija nospļauties – neinteresēja vairs. Jutu kā mani pavada acis un kā kāds ir neapmierināts. (Nesaprotu Milulītes lomu. Laikam, tikai aizpildīja tukšumu klasē. Varbūt ka varēja salikt kursa biedrus, bet tur jau tas joks, ka tur bij visdažādākie cilvēki savākti.)
Ārpus klases vēl tajā pašā stāvā sastapu Slimo. Viņš aprijies tāds kā vienmēr draugs klāt un aiziet recpek. Nu ok uzzinu, kur viņi visi burzējas, ka ir alkohols, ka man jādodas turp.
Nedaudz atceros kā eju lejā pa kāpnēm uz burzu... bet viss.
